mēģināju aiziet uz tiem viltīgajiem dzeltenajiem pastniekiem. secināju, ka tāds strādājošs proletārietis uz tādiem pasākumiem paspēt nekādi nevar. bēdīgi.
bet var paspēt iedzert, tad ir uzreiz daudz, daudz priecīgāk.

šito es jums tāpat būtu pastāstījusi, bet pēc šitiem cepešiem vēl jo vairāk.
šorīt ļoti steidzos un tai vietā, kur lāčplēšielā var sākt braukt pa brauktuvi, un tas ir pie avotu ielas, devos ar divriteņoto draugu auto satiksmē. pie čakielas krustojuma dabūju pastāvēt aiz auto rindas, jo tur ir tik augsta apmale, ka traušoties uz tās augšā ar visu savu smago kravu uz bagāžnieka es zaudētu vairāk laika, nekā gaidot kopā ar mašīnām (šito derētu iedomāties tiem, kuri pārliecināti bazūnē, ka lai tas velosipēdists lec nost no ietves - tas nemaz nav tik vienkārši). tieši pēdējais auto bija tik pārlieku tuvu apmalei, ka velo netiek garām, un es tam nostājos tik ļoti astē, ka džeki salonā sāka man pievērst uzmanību, staipīties ārā pa logu un lūrēt spoguļos. pie nākamā krustojuma viņi jau nostājās tā, lai atstātu man pietiekami daudz vietas garāmtikšanai. vēl pie nākamā vicināja pa logu kaut ko, kas izskatījās pēc zīmītes, bet līdz lasīšanai netiku, jo viņi vairs nebija pirmie pie luksofora. aiz brīvības ielas es jau viņus pazaudēju kaut kur aiz muguras.

diezgan skumji rezultāti martcores cepeša pollam.

visur, visur, visur ir summertime and the livin is easy. tikai ne cibā. priekš kam mums tāda ciba vajadzīga.