turpinu skaudīgi brīnīties, pa kuru laiku jūs apmeklējat visādas sporta nodarbības, un skaitu mēnešus līdz pirmajai iespējai savākties spēlēt futeni ārā, draudziņš arī to pašu, varbūt pat vēl nepacietīgāk. ņemiet vērā, ka sākumā viņš mani par futenes spēlēšanu apcēla, ja. tagad abi draudzīgi pārdzīvojam, ka kolektīvs nespēja sasparoties uz zāles īri ziemā. jau otro sezonu ziemā dīkstāve, bet pagājšziem draudziņš vēl nezināja, cik ļoti viņš mīl futeni :)
tikmēr es nevaru izkombinēt kaut kādu jēdzīgu shēmu, kā rumpis mani varētu darīt laimīgu. labā ziņa ir tāda, ka foršā nūdeļdeju trenere ir atgriezusies, bet tagad strādā tikai olimpiskajā centrā, un sestdienas rītā būt uz strīpas pirms desmitiem rītā kaut kur zilajās tālēs man šķiet nereāli. bet vispār nūdeļdejas mani dara ļoti laimīgu, endorfīni + ūdens ir spēks. tāpēc man nav nekādas baigās intereses par "iet tresīt speķi uz baikiem" utml sauszemes nodarbībām. nu un vēl sliktā ziņa ir tāda, ka pasākumi ar noteiktiem nodarbību laikiem vispār ir kaut kas nereāls pie mana darba režīma, un pēc mājas svētības atvēršanas būs vēl sliktāk.
kur lai ņem endorfīnus? mājas fizkultūra līdz prējienam nevelk. čo, atliek tikai opiāti? vai iet skriet, jo tur vajag tikai kedas (un lukturīti, jo esmu pūce, un neskries jau tikai vasaras saulgriežu baltajās naktīs)? ko jūs par to sakāt, cibas skrējēji?