lūk, sviestmaize un viņas likums. pietiek man iedot kaķu siksniņas (kuras šai mājā vienmēr bijušas kā suņam piektā kāja) palietot tiem, kam tās vairāk vajadzīgas, lai rūdis izdomātu sev evrīdej aktivitī - pusi dienas tupēt pie ārdurvīm un sirdi plosoši ņerkstēt. ne vairs māsiņu vajag klapēt, ne endžojot visādas izklaides, ko nu es te varu piedāvāt. ar pastaigu treptelpā arī par maz viņam.
bļe, būtu man kāds no tiem parašūtistu kostīmiem, vilktu viņu rūdim mugurā tūliņ pat un vazātu viņu kā pelu maisu ārā pa peļķēm, un pohuj ka kaut kas nepatīk. vajadzēja iet ārā, nu tad lūdzu, dārgumiņ. varu arī pie staba piesiet, lai var mājās mierīgi pastrādāt.
lūk, nervi man ir palikuši kādi divi varbūt. tie paši zobos.