un tagad es beidzot ieteikšu, uz kuru filmu ziemeļvalstu festā iet nevajag. om gud vill / pēc dieva gribas. vai arī tieši vajag iet, lai dabūtu redzēt visas prastākās pickup lines sarakstītas scenārijā vienu pēc otras. vai lai paskatītos, kā režisors sev un savai mīļākajai dziedātājai ir iedalījis galveno mīlnieku lomas, neskatoties uz absolūtu aktiera dotību trūkumu. brīdinu - ārkārtīgi augsta banalitātes koncentrācija, zaškaļivajet. nekā cita tur praktiski nav. vai vismaz pirmajā pusstundā, jo tālāk vēl neesmu redzējusi. atzīšos - kādā 15.minūtē aiz izmisuma iegāzu sev pa pieri ar skriptu. bet skripts ir ļoti plāns, protams.

upd: varonīgi izturējām līdz beigām, rēcot kā lauvas saulrietā. filmā nekas nemainījās. aizrāvušies ar smuko septiņdesmito stilizāciju, filmmeikeri vienkārši aizmirsuši par visu pārējo. statistika: nevienas citas filmas skatīšanās laikā neesmu tik daudz reižu bļāvusi "bļāāāģ!". seansos ar šito ies grūti, izbanos no būdas par lamāšanos.

festivālu režīms ir nežēlīgs, bet drīz atlaidīs tvērienu pie rīkles. pagaidām man rādās sakarības starp vakarējo dienu, kas sākās sešos no rīta un beidzās trijos naktī, kurā bija divi trīra seansi un viena ļoti smaga galva, un šodienējo dienu, kurā brokastīs ir košzaļas jūraszāles un mazi jūras zvēriņi. pamodiniet uz pusdienām.

pulksteņi mājās man daži ir, bet laiku kūkoju pati. nosvērtā un patīkamā balsī. "bļaģ, bļaģ, bļaģ", piemēram, ir pulkstens trīs.