bijām tai laika mašīnā, tai polīs koncertā. katrs savā sektorā, pa atsevišķo. mana daļa manā žurnālī:

koncerta sākumā klausījos un skatījos ar prātu. domāju par sasodīti stulbajiem zviedriem, kuri kārtīgi sēž savos beņķīšos un pat lāga nešūpojas, arī pie steidža (iedomājieties keiva koncertu rīgā, ar visu arēnu pilnu krēsliem. te tā bij, bet bez bardaka), un padzen malā tos, kuri no sava beņķa pakaļu pieceļ un aizsedz skatu (tātad mani). domāju par skaņu, ka laba, spēcīga, bet drusku drusku drusku pietrūkst, kaut arī ļoti patīkami, ka šitā arēna negrab kā konzervbundža. vēl mazliet padomāju par to, cik kurš labi saglabājies no vecīšiem. domāju, ka endijs varēja jau nu to ģitāras skaņu uzgriezt tādu, lai sōliņi neatsistu sūdīgu hevīmetal. domāju, ka masu koncertu spēks tomēr ir iekš trīšanās rumpim pret rumpi nevis sēdēšanas ar pamatīgu intīmās telpas rezervi, un šāds pasākums nepavilks ne par collu.

un tad es jau dīdījos krēslā, tad lēkāju kājās, tad gandrīz lecu pār bortiņu uz galvas (līdz pašai grīdai tas būtu kritiens uz kādiem metriem 10). un galu galā reizē smējos un raudāju. tādu vilni neviens koncerts manī nebija uzrāvis.

bet vienalga skats uz kārtīgās rindiņās stāvošo arēnu sirreāls. ja kāda bilde būs sanākusi, kādreiz parādīšu. mēs te divi frīki ar tikai analogajām kamerām, un trešais ciparu kameru noglabāja glabātuvē un lavandas podu (tā ir maksa par šo lepno viesu namu, starp citu) uz koncerta laiku atstāja ārā puķdobē starp līdzīgu krāsu puķēm.

jāiet skatīties, vai uz rītdienas papildkoncertu vēl ir kādas biļetes dabonamas.

vseh ļubļu.