kā tur bij hodžam nasredinam, atņem cilvēkam ēzeli, atdod atpakaļ, un dabūsi laimīgu cilvēku?
šito es dabūju pēc pilnas programmas šodien, no viena grāvja uz otru.

punkts viens: aizbrauc uz biznesparku pārdesmit km no rīgas patulkot draugu prezentāciju.
punkts divi: stundu pirms prezentācijas kafijpauzes šķiņķmaizīte mutē saka krakš, un rekonstrukcijas procesā esošam priekšzobam uzplombētā fasāde ir nost, grozi rokā un brīnies.
punkts trīs: pielīmē fasādi atpakaļ ar žvačku. trenējies runāt, sevišķi nekulstot mēli. paralēli streso ne tikai par to, ka miļōns gadus nav tulkots dzīvajā, vai atmiņa vispār pavilks, bet arī par to, lai auditorijas priekšā nepaliktu ar vampīrīgi noasinātu zoba rudimentiņu un asiņainu mēli mutē.
punkts četri: pāris stundas vēlāk ar labi padarīta darba sajūtu stūrē no prezentācijas podiuma uz savu beņķi, klanoties un pa ceļam virtuozi noķerot plaukstā no mutes izbirušo plombi.
punkts pieci: mērkaķa ātrumā tes uz rīgu, kur tava zobārste, jau stundu kā beigusi darbu, sēž un tevi gaida.

un tad gluži tāds pats kā no rīta no mājas izgājis, bet jau pavisam citāds, ej stress-relieving pastaigā mājās pār savu rubikonu, skaties pacilājošu melleņu+zelta saulrietu debesīs un ūdenī, un redzi sevi maziņu visā lielajā pasaulē - zoom out to planet view, credits roll, vseļenskaja ļ.