ублюдок's Journal

Par vienu dienu manā mūžā. MAS
6:30. Žņannng, žņannng, žņannng, pī. Nospiežu to sūdu un tenterēju dušas virzienā. Ir ceturtdiena, 2011.gada 15.septembris. 7:30 pīpēju automašīnā un gaidu iznākam kundzi. Tad loks caur Bulduriem, izlaist kundzi, Jaundubultu statoils, kafija. Pentagonā paņemt kolēģi un Jūrmalas ATU pieliet bāku. Pildos es varen interesantā vietā no cisternas un maksāju pēc pavadzīmes mēneša beigās. 8:15. Sloka. Secībā – delfi, diena, ciba, pietek, puaro un visbeidzot draugi. Jau ir ap deviņiem.

Brālis skaraida trakodams – kaut kas kaut kur salūzis, kāds nav iznācis darbā un kādā dirsā ir atkal iebāzts zīmogs, jo bez tā nevar noformēt ceļazīmes mašīnām. Zīmogs uzrodas, papīri saštampoti, autokolonna palaista, telpā iestājas nosacīts miers un brālis pievēršas delfiem. Skuķi (grāmatvede un projvade) kaut ko savā nodabā dūc.

Sāk zvanīt mans telefons. Man kaitina kad viņš zvana, jo lielākoties tas neko labu nesola. Pēc sarunas uzšņipelēju uz lapiņas – pilsētā N, tādā adresē kaut kāda huiņa ar trepītēm, piezvani uz viņu komunālo pārvaldi. Tālruņa numurs un nometu to lapu uz brāļa galda. Turpinu slīgt puaro.lv murgos. Telefons, lapiņa – tādā un tādā adresē traķis atpakaļgaitā nonesis vārtu stabus. Nometu uz brāļa galda. Pietiek.com. Telefons (nahuj to suku!), lapiņa – jādod atbilde kad pabeigsim darbus tādā un tādā adresē. Nosviežu uz brāļā galda. Viss besī. Telefons (kaut tu izčibētu!) nevar pārskaitīt mums naudu, jo summa cipariem nesakrīt ar summu vārdiem. Grāmatvede tiek nokristīta par losi un sarkanu ģīmi labo rēķinu.

Pārvaru riebumu un sāku ar flomāsteri šifrēt iepirkuma nolikumu. Vēl taču nedēļa līdz iesniegšanai, joptv, aizmetu nolikumu un dodos uz kompromat.lv gardumu meklējumos. Nav nekā jauna šajā pasaulē un atkal zvana telefons. Viņš zvana, zvana, es lieku frīcell un saku jā izlabosim, jā paspēsim, jā aizvedīsim, jā apdirsīsimies, jā kaut Jūs visi nosprāgtu! Noslīdu lejā pie rūķiem uzzināt kas jauns 95 gada izlaiduma BMW tjūņingā.

Dienas pirmā daļa ir nomuļļāta, ir iestājies pulksten divpadsmit, kad it kā varētu doties „apsekot objektus”, bet tas nolikums moka un atkārtoti uzvarējis riebumu ķeros pie flomāstera. Kā jau kārtīgs kundziņš, pēc stundas, kad esmu salicis pareizos „akcentus” nolikumu atdodu projvadei, lai skribina papīrīti un ar labi padarīta darba apziņu nospiežu refreš pietiek komā.

Atkal telefons. Pēc numura spriežot no vācijas. Ir ar, kaut kāds Gansiņš no Kolnemesse, kurš uzstājīgi man mēģina ieskaidrot, ka bez kvadrātmetru īres izstādei oktobrī man vajag arī medija pakedžu, pišamies kādu pus stundu, līdz beidzot ar 15% atlaidi tieku iekļauts katalogā, flajerī un vēl kautkādā mistiskā internetā. Tā kā ar vācu izstādēm pieredzes nav, man diezgan viegli ir iepārdot visu huiņu kas ar to saistās. Vispār to izstādi uztveru kā savu Staļingradu, kas iespējams izmainīs manu nožēlojamo eksistenci uz labo pusi.

Sagribējās ēst, jo ir jau kaut kādi divi. Viss riebjās un nolemju ne tikai papusdienot, bet arī „apsekot objektus”, kas būtu labs iemesls, lai dotos pamakšķerēt, vai palasīt grāmatu. Kamēr ēdu karbonādi par 1,8 LVL, atkal zvana telefons, kā rezultātā jāatgriežas šahtā skrāpēt tabulu. Velns, kā Jūs man visi esat apriebušies!

Ap četriem. Nu gan pietiek! Viss, āmen. Braucu „apsekot objektus”! Piecos savācu kundzi no darba, Rimi, mājas, grāmata.
Ap sešiem ierodas kaimiņš, kura sieva ar bērnu pa dienu aizrauta uz bērnu slimnīcu. Sīcim tur baisā temperatūra or smth, tā kā viņam jāsēž ar otru sīci, kuram ar temperatūra, vai es nevarot aizvest uz slimīcu pekeles. Protams ka varu! Kamēr vedu pekeles, ienāk pasūtījums no Rīgas atvest kaimiņa māti, lai tā šodien varētu ar bērniem pasēdēt. Protams varu.

Ir pusdesmit, man ledusskapī stāv aliņš, bet nestāv iedzert, uzstellēju kaut kādu filmu un atslēdzos.

Stafeti nododu

mazheks,

indulgence,

mazeltov