|
Janvāris 19., 2010
01:36 tikko atcerējos, cik cilvēki ir dīvaini
proti, 1. janvārī zvanījāmies pagātnes zēniem, tas nu tā, viena zēna (lasi: tēvaiņa) mamma mūs atcerējās, tas nu arī tā. tā kā zēna nebija mājās, mammai iedevām X telefona numuru, sak, lai dēlēns piezvana. X gan bija pikta, ka iedevām tieši viņas numuru, lai gan pati bij' klāt, nebij' tā, ka aizmuguriski to numuru iedotu, tas nu arī tā. dēlēns pēc kādām pāris dienām piezvanīja X. X, redzot, ka zvana no sveša numura, atbildēja krieviski, izliekoties, ka neko nezina. tas nu tā.
jancīgākais ir dēlēns un mamma. raugi, nākamajā dienā, kad dēlēns ar X tā arī nedabūja parunāt, jo X izlikās, ka ņe praviļno pazvaņiļi, piezvanīja dēlēna mamma. un X dabūja ar dēlēna mammu skaidroties.
bērnišķīgi un dumi, bet tam dēlēnam drīz būs 40 gadi (tā vismaz varētu būt). jocīgi, ka tādā vecumā sūdzas mammai, ka ar viņu negrib runāt pa telefonu.
mēs jau arī dumjas, bet viņi dumjāki!
|
Comments:
Ko Jūs sievietes audzināt!
viss jau var būt ne tik traki. Māte iedod telefona numuru, dēls piezvana, tur neko nezin, dēls brūk virsū mātei, tjipa, kādu tu tur ne pa tēmu numuru iedevi, mātei tāds "es nekad nekļūdos" raksturs un sava ego apmierināšanai atzvana. Tā ka var gadīties, ka māte tāda dīvaina, ne tēvainis :D
paarjautaashu X, ja nemaldos, ka tajaa dienaa, kad naacaas skaidroteis ar maati, pie telefoan bijis arii deeleens. noskaidroshu :) |
|