|
Janvāris 19., 2010
putnupr | 01:36 tikko atcerējos, cik cilvēki ir dīvaini
proti, 1. janvārī zvanījāmies pagātnes zēniem, tas nu tā, viena zēna (lasi: tēvaiņa) mamma mūs atcerējās, tas nu arī tā. tā kā zēna nebija mājās, mammai iedevām X telefona numuru, sak, lai dēlēns piezvana. X gan bija pikta, ka iedevām tieši viņas numuru, lai gan pati bij' klāt, nebij' tā, ka aizmuguriski to numuru iedotu, tas nu arī tā. dēlēns pēc kādām pāris dienām piezvanīja X. X, redzot, ka zvana no sveša numura, atbildēja krieviski, izliekoties, ka neko nezina. tas nu tā.
jancīgākais ir dēlēns un mamma. raugi, nākamajā dienā, kad dēlēns ar X tā arī nedabūja parunāt, jo X izlikās, ka ņe praviļno pazvaņiļi, piezvanīja dēlēna mamma. un X dabūja ar dēlēna mammu skaidroties.
bērnišķīgi un dumi, bet tam dēlēnam drīz būs 40 gadi (tā vismaz varētu būt). jocīgi, ka tādā vecumā sūdzas mammai, ka ar viņu negrib runāt pa telefonu.
mēs jau arī dumjas, bet viņi dumjāki!
|
Reply
|
|
|
Sviesta Ciba |