ceļš bija apledojis, bet tur neko nevarēja padarīt. pie durvīm jau pulcējās tauta, dažs labs bija garšļaukus. Inga to izmantoja. pamodināja kādu nejauši izvēlētu un parādīja pulkstenī, ka ir jau pusdivi. durvis lēni atvērās, un tajās parādījās kursu vadītājs. ja mums šodien paveiksies, mēs dabūsim katrs savu istabu, kurpes un veļas grozu. ja tēvs mūsos saskatīs iegrožotas iegribas, viņa skatiens satumsīs un viņš teiks - ejiet mājās! noliecos pār viņa guļošo ķermeni un noskūpstu pieri. viņš ir pielicies pilns kā uz ielas atstāti apavi. viņš atstumj manu galvu, un viņa pirksti sagrābj mani aiz matiem. es brīdi ar viņu cīnos, bet viņš gūst virsroku. pūt! es saku, un viņš pārtrauc savu elpu. lai gan es nevaru droši spriest, jo tā visa bija spēle. mēs bijām kopā jau pārāk ilgi, tādas lietas. kāds puika pieskrien pie manis, rausta aiz piedurknes un dīc, lai es viņu iemetu dīķī. es kārtīga meita būdama saku - nekā nebija, bet viņš sāk veltīgi taisnoties. es klusēju. aši atšņorēju kurpju auklas un pievēršos skatam sev priekšā. kopš esmu šeit ieradies, visi klusē, atbildes ir jāgaida nedēļām ilgi un tēvs pastāvīgi aiziet. es apskatu savu istabu. tā tik vēl trūka - stūrī sēž Alvis un čubinās ap papīru kaudzi. aiz viņa ir durvis, un viņš izliekas mani neredzam. es pastiprinu savus soļus un saku - mēs visu sarunāsim rīt, bet tie ir mana tēva vārdi, man pašam nekas nepieder. mēs satiekamies nākamā dienā un visas metāla detaļas sāk rūsēt. es padauzu sabojāto metālu pret sienu, un apkārt satumst. nekāda runāšana laikam tomēr neiznāks, viss jau ir bijis, tomēr berzes rezultātā šis tas izkristalizējas. vājākais pārnāk mājās pēc matemātikas, atzīmes un liecības. bet tas, kuram graudi ir garantēti, saņem mantu par tumšu skatienu. tēvs nopūšas, tas nav viņš, tas nav Alvis, tā nav viņa vaina, viņš tikai mēģināja iekļauties kopējos politiskajos plānos, bet nu seko atmaksa, un viss notiek kā sarunāts. viņš iekrīt galējībās un rīta stundas pavada cīnoties ar savām acīm un Ričarda apsmieklu.
|