 | Oct. 24th, 2009 @ 12:43 pm  |
|---|
|
pelēkām acīm skatījās dzīvžogā, cerot ieraudzīt, kāda dzimuma un kā cirpt. vairs nevarēs brīvi domāt? ar vīrieša karmu tālu netiksi, tādēļ Laima sāka saprast savu likteni, izvilka no somas kameru un atstāja visus neziņā. tas nebija atkarīgs no viņas aizlauztās balss, ka tagad pa degunu nāks ārā naglas. vīrieši nāca kā nu kurais, cits ar zvanu, cits ar ziediem, bet beigās vienmēr bija klusums. es loga vēdīja veselīgs aukstums, kājas pie loga pievilkusi, Manga turpināja tamborēt čībiņas un pameta tās pusratā. viņas acis bija nogurušas un kopskaits nojucis. nemaz nevarēja sagaidīt to, kas vienmēr bija vienaldzīgs. kaut kas bija noticis ar viņas dēlu, bet viņa nejaudāja par to uztraukties. kas paliks pāri, ar to pietiks, viņa sevi mierināja, un šīs domas tirdīja viņas sirdi. viņš aizgāja neziņā, viņa nerimās, neēdis, nenokopis galdu, aizminās savā aparātā, atstājot Mangu vienu. dēliņ, esi drošs, ka vienmēr tevi gaidīšu atpakaļ, izveseļojies un atgriezies. bet kā par skādi kājas bija sapiņķerētas un viņas šnuksti atbalsojās tukšajā kapellā. sarunu kāds noklausījās un savienojums pārtrūka. pārtrūkums šādā nepiemērotā brīdī, pag, tūlīt atkal savienos. kaut jel tas neievilktos un kaut jel Korgāns nebūtu tik zilu lūpu dabūjis smagi strādājot, bet rīts nāca nepielūdzams un nogruvumi kļuva arvien biežāki, kamēr iezvanījās telefons. tālsaruna. Laima ņibinoties ap vadu, aizgrābtā balsī pīkst, ka šai kaut kas neesot labi ar rakstāmmašīnu, taustiņi klemmējoties un apdrošinātāji atsakoties pat izskatīt lietas būtību, neierodas un neierodas, neviens nevar pateikt, kas par kļūmi. šodiena tāda neizdevusies, viņa rezignē, pat Aldis, pat tas sācis pīties ar ciema meičām, ved strīpām vien, liek stāvēt starp burtiem un apžilbināt ar savu skaistumu. tas viss labi nebeigsies, būs tā, ka viņš kļūs par šoferi kādai pavecākai kundzei un dienas pavadīs, izvedājot viņu pie kundēm. tad visa vecākā gadugājuma sabiedrība smiesies pilnā rīklē, cik Laimei dzīvē nav izgājis. kad kāds ciemiņš pagadīsies no paša rīta, modinātājs neatņemami nopūlēsies brīdināt par stagnācijas gadiem, bet tas jau vienmēr izvērtīsies kā plika graša vērts. virtuve pilna dūmu, nejaudā atvērt šīberi, noņemt liekos riņķus un aizmirsties aromātos, ko rīta gaisma ienes pa aizvērtiem slēģiem. pats par sevi saprotams, viņai tas itin labi patika - atrasties virtuvē, kad neviena nav mājās. sēdies, viņa saka, pacienāšu tevi ar kafiju, pats sacepu šos pīrāgus, un tu? atkal gulēji uz grīdas?
|
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}