|
kad bijām paviesojušies, ods teica, ka vēlētos tālāk izskatīt savas skumjas un snuķi. ods bija slims, iespējams, bet viņš nebija nabadziņš, tādēļ mēs sākām ēst un viņu samīļot. kad odu pabaro, var novēlēt viņam ātru izveseļošanos, ļaut atgūties un saprast, kas ir bijis par iemeslu iegaumēt viņa snuķīti, miesu un asinis. skaties, viņš ir viens varens ods, viņš pamazām atkopjas, kļūst lepns, sārts un tukls. odiņš vienmēr bija tā juties, bet viņa organisms bija saspringts, viņš tiecās pēc ēdiena, bet lieki teikt, ka labumā tas viņam negāja. viņš redzēja citus odus, kas bija neapbruņoti un vārguļoja. viņš vēlējās palīdzēt citiem odiem un gandrīz to sāka darīt, bet laime no viņa atkāpās. viņš brīdi pārdomāja savas vārguļa dienas un, sācis pēdējās apgaitas pēc izveseļošanās, bija gluži absurdi izskatīgs un novēlēja citām dzīvām radībām dzīvības sulas baudīt pa lāsēm. tā, viņš aplēsa, pietiks ilgākam laikam un būs kur pieglaust vaigu, kad mati sārti sakārtoti liecinās pret viņu vai viņa labā, piepeši tas vairs nebija svarīgi un plakš, kāds sarkans traips, tomēr tas bija atkārtojies, viņš bija kļuvis par dunduru, viņš to nevarēja izturēt un piesēda. tā viņš sēdēja kādu laiku un krēsli, kas bija apkārt, bija tukši, jo viņš kož. kad ods kož, sēž vai spēlē ģitāru, uz viņu ieliek linku. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
