Previous | Mem | Next
 
pelnufeja
pelnufeja
11 April 2014 @ 11:31 pm
 
Lasot Stepes vilku, visu laiku jutu tādu kā neskaidru kamolu velkamies kaklā. Tas laikam saistīts ar to, ka šo lasu otro reizi un man ir tik ļoti jādomā, kāds cilvēks es tolaik biju, un vēl par to, ka tad man bija tikai grāmatas, ka lielāko daļu manas dzīves man ir bijušas tikai grāmatas. Tas, protams, kaut kādā ziņā ir vareni, lielā mērā viss izlasītais ir veidojis to cilvēku, kāds es tagad esmu, manu vērtību sistēmu, es domāju, ka arī skolu, kurā man, maigi izsakoties, gāja ne pārāk labi, es pabeidzu tikai, jo bieži varēju izbraukt tāpēc, ka biju daudz lasījusi. Bet tajā pašā laikā man negribas to kaut kā romantizēt, tāda dzīvošana literatūrā ir ļoti vientuļa, un grāmatu varoņi nav dzīvi cilvēki, nav tava ģimene vai draugi, grāmatu varoņiem tu neko nenozīmē, lai arī cik daudz tie tev nebūtu iemācījuši par pasauli un pašam par sevi.

Un tagad, lasot otrreiz Stepes vilku, ļoti skaidri apjaušu, ka īstenībā jau neko daudz tās teorētiskās lietas nedod, kamēr tām nav reāla seguma. Bet ir tik interesenti sevi vērot: tas, kā es tagad šo tekstu izlasu un uztveru, liek man noticēt, ka es esmu mazliet paaugusies.
 
7 comments | Leave a comment
 
( Post a new comment )
adele_varbut[info]adele_varbut on April 12th, 2014 - 01:11 am
Zinu to vientulību. Bet tajā pašā laikā mani nedaudz pārsteidz tas, ko Tu saki - ka Tavā dzīvē bijis maz cilvēku. Nepazīstu Tevi personīgi, bet pēc tā, ko Tu raksti, man rodas iespaids, ka Tu esi tāds cilvēks, kurā visu laiku kaut kas notiek. Un man vienmēr ir licies, ka tas ir nepieciešams un bieži vien arī pietiekams nosacījums, lai izveidotos kontakts ar citiem - lai cilvēkam ir savas domas un jūtas, kaut kas, ko "likt pretī" pasaulei un ka vislielākās briesmas un vientulības avots ir tukšums pašā cilvēkā.

P.S. Esmu lasījusi "Stepes vilku", bet varbūt ne īstajā laikā - uz mani lielāku iespaidu atstāja iepriekš lasītā "Stikla pērlīšu spēle". Tik auksta un tajā pašā laikā - tik fascinējoša grāmata.
(Reply) (Thread) (Link)
pelnufeja[info]pelnufeja on April 12th, 2014 - 02:35 am
„vislielākās briesmas un vientulības avots ir tukšums pašā cilvēkā.”- es pat šo negribētu daudz komentēt, pilnīgi varu zem tā parakstīties. Un jā – es arī tā vairs nejūtos, “grāmatu ēra” bija pusaudžu vecumā.
Par to “likt pretī pasaulei” man gan bieži ir bijusi sajūta, ka manī iekšā diezgan daudz kā ir, bet es pati ar to īsti neesmu kontaktā un līdz ar to nespēju to nodot tālāk (izņēmums varbūt ir dzejoļi, jo tas ir kaut kāds “citāds” komunikācijas veids), man arī pašai par sevi ir bijusi sajūta kā par cilvēku, kas citiem varētu būt ārkārtīgi nogurdinošs un garlaicīgs tieši tāpēc, ka es nespēju par daudz ko izstāstīt, jo visu laiku ir kaut kāda atsvešinātības sajūta no sevis, tipa, pēkšņi liekas, ka visas tās sajūtas, pārliecības un spriedumi pieder kādam citam cilvēkam, nevis man, tas gan par vēlāku laiku, jo skolas laikā, piemēram, es vienkārši nepazinu nevienu, kas man patiktu, vismaz ļoti ilgi tā bija.

(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]augsne on April 12th, 2014 - 08:16 pm
Re, ko uzzinu - ka, kad draudzējāmies, kamēr vēl gājām skolā, es Tev nemaz nepatiku. :)
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
pelnufeja[info]pelnufeja on April 12th, 2014 - 08:23 pm
es taču saku - ļoti ilgi.

Tu biji pirmais cilvēks, kas man patika. :)
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]augsne on April 12th, 2014 - 08:26 pm
Nu, labi, pārliecināji. :)
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
pelnufeja[info]pelnufeja on April 12th, 2014 - 08:54 pm
man gribas Tevi satikt. :)
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]augsne on April 13th, 2014 - 12:34 am
:) Tikties būtu jauki, jā.
(Reply) (Parent) (Link)