„vislielākās briesmas un vientulības avots ir tukšums pašā cilvēkā.”- es pat šo negribētu daudz komentēt, pilnīgi varu zem tā parakstīties. Un jā – es arī tā vairs nejūtos, “grāmatu ēra” bija pusaudžu vecumā.
Par to “likt pretī pasaulei” man gan bieži ir bijusi sajūta, ka manī iekšā diezgan daudz kā ir, bet es pati ar to īsti neesmu kontaktā un līdz ar to nespēju to nodot tālāk (izņēmums varbūt ir dzejoļi, jo tas ir kaut kāds “citāds” komunikācijas veids), man arī pašai par sevi ir bijusi sajūta kā par cilvēku, kas citiem varētu būt ārkārtīgi nogurdinošs un garlaicīgs tieši tāpēc, ka es nespēju par daudz ko izstāstīt, jo visu laiku ir kaut kāda atsvešinātības sajūta no sevis, tipa, pēkšņi liekas, ka visas tās sajūtas, pārliecības un spriedumi pieder kādam citam cilvēkam, nevis man, tas gan par vēlāku laiku, jo skolas laikā, piemēram, es vienkārši nepazinu nevienu, kas man patiktu, vismaz ļoti ilgi tā bija.