Zinu to vientulību. Bet tajā pašā laikā mani nedaudz pārsteidz tas, ko Tu saki - ka Tavā dzīvē bijis maz cilvēku. Nepazīstu Tevi personīgi, bet pēc tā, ko Tu raksti, man rodas iespaids, ka Tu esi tāds cilvēks, kurā visu laiku kaut kas notiek. Un man vienmēr ir licies, ka tas ir nepieciešams un bieži vien arī pietiekams nosacījums, lai izveidotos kontakts ar citiem - lai cilvēkam ir savas domas un jūtas, kaut kas, ko "likt pretī" pasaulei un ka vislielākās briesmas un vientulības avots ir tukšums pašā cilvēkā.

P.S. Esmu lasījusi "Stepes vilku", bet varbūt ne īstajā laikā - uz mani lielāku iespaidu atstāja iepriekš lasītā "Stikla pērlīšu spēle". Tik auksta un tajā pašā laikā - tik fascinējoša grāmata.