Es nespēju noticēt tam, ka es jūtos par šo visu tik nesatricināmi mierīgi, jo nebija jau viss ne tuvu tik labi, kā varētu būt. Un uz visc es esmu ļoti dusmīga par visu viņu stulbo čakarēšanos, un, kad man būs sertifikāts, es viņiem par to arī uzrakstīšu. Pirmkārt, jau no rīta R man skolā teica, ka pēc tā, kā visc ar viņiem ir komunicējis un cik vēlu informējis, ka būšu es ar palielinātiem materiāliem, atsevišķu telpu un tamlīdžigi, viņa nav droša, ka darbs man vispār būs atsūtīts, tad es pajutāju "un kā mēs rīkosimies situācijā, ja nebūs?", viņa atbildēja: "es nezinu, es nezinu, ko mēs drīkstam tādā situācijā darīt", un tas bija tāds kā pēdējais piliens, es turējos un valdījos, tāpēc, ka R nav cilvēks, kurš būtu pelnījis, ka uz viņu izgāž dusmas par nesakārotām lietām, bet man likās, ka es varētu izplūst niknā histērijā par to, kā man ir apriebies, ka neviens neko nezina un ne par ko nav atbildīgs, ka viena iestāde mani sūta pie nākošās (un es neko nepārspīlēju - tā ir - es vispār nekad nevarētu šo eksāmenu otrreiz nolikt, ja man nebūtu tik daudz motivācijas un spēka ar visiem pēc kārtas skaidroties), kopumā tas rada tādu pašu sajūtu kā ļoti daudzas citas lietas - mēs šo ierakstām savā mājaslapā, lai tas izklausītos smuki, bet patiesībā tas nefunkcionē, un neviens to neizmanto, un visas šīs liekulības dēļ cilvēki regulāri saka "šīs lietas pamazām sakārtojas, ir jau daudz labāk"- Nē, nav labi, ir ļoti slikti, jo mums ir likumi, kuri nefunkcionē, un iespējas, kuras nav paredzētas tam, lai kāds tās izmantotu, ja kāds tās izmantotu, tās neorganizētos tik "šaubīgi" un "ļodzīgi".
Par pašu darbu un laikiem - es nezinu, kā viņi to ir izveidojuši un uz kāda pamata, bet es stipri šaubos, ka tur ir bijis iesaistīts kāds cilvēks ar reālām redzes problēmām. Uzlikt pāris fontu lielāku burtu izmēru gluži nav tas, ko parasti saprot ar jēdzienu palielināts teksts. Man tekstu bija ārkārtīgi grūti lasīt, turklāt lupa jau šādā situācijā īsti nav opcija, jo tev jau tāpat ir mega daudz papīru uz galda, ļoti daudz šķirstīšanās, un garus tekstus, turklāt ļoti ierobežotā laikā, jau ar to arī īsti nevar menedžēt, jo tam tā tā nav paredzēta – lupa ir iepakojumiem, sarakstiem, alias spēlēšānai utt, nevis ilgstošam darbam. Bet ok, es tekstus lasīju un puslīdz ar visu tiku galā, bet es ceru, ka vairs man nekas tāds nebūs jāpiedzīvo. Tā ir tik briesmīga sajūta - saprast, ka tu visu dari superlēni un tas prasa tik milzīgu piepūli, tāpēc, ka teksts vienkārši ir par mazu, un šis nav ne kindls, ne cita ierīce, kurā to izmainīt. Tā ir varbūt viena no visbriesmīgākajām sajūtām, kāda vispār ir piedzīvojama. Un vēl arī laiki - vienā daļā laika ir nesaprātīgi daudz un paliek pāri, jo, nu, tu nevari vairs neko uzrakstīt, ja tev vairs nav vietas, var taču aptuveni paredzēt, cik ilgu laiku paņems rakstu darbs, savukārt klausīšanās daļai ir tāds pats laiks kā parasti, tb - lasīt palielinājumā (arī, ja tas ir pietiekams) nav tas pats, kas uzmest aci tekstam un spēt to pārskatīt, viss tomēr ir fragmentēts, es ikdienā lasu daudz un diezgan
ātri, esmu ieguvusi praksi uztvert kopumu no fragmentiem, ja nav citas iespējas, to var izdarīt, pat ļoti labi, bet tas prasa mazliet ilgāk par divām minūtēm un ērtus burtus.
Ir vairāki uzdevumi, par kuriem es esmu pilnīgi pārliecināta, ka tur kļūdām nevajadzētu būt, nu, tur savelc mazo aprakstiņu ar garāku tekstu pēc vienojošās tēmas un taml, bet pat tur es uztraucos, vai neesmu kļūdījusies pārrakstot atbildes atbilžu lapās, kad es ieraugu visus tos rūtiņu režģus, man vienk. sametas nelabi.
Par runāšanas daļas biļetēm - skolā nevienam nebija ne jausmas, ka tās varētu būt jāpalielina uz vietas, jo viņi tāpat kā es bija pieņēmuši, ka visc tās atsūtīs jau palielinātas, kas būtu loģiski, bet mani par laimi vairākas dienas mocīja savādas šaubas "nez, vai tur viss būs ok", tāpēc es viņiem par to jau biju rakstījusi, lai uzzinātu, ka viņi to negrasās darīt, bet to varot izdarīt skola, ko viņa arī izdarīja, tikai tas bija apmēram tāpat kā pats darbs – ok, rakstīt tā vēl var mēģināt, bet ne jau runāt, kur tev ir minūte katram uzdevumam, lai sagatavotos, tas vienk. nav iespējams.
Bet tur gan es lieliski izmantoju videolupu, un angļu valodā sarunāju ar intervētāju, ka to darīšu (es vispār ar viņiem komunicēju tikai angliski, arī par tehniskām lietām, kas man liekas vareni, jo es agrāk stresa situācijā to nevarētu), tāpat arī ierakstā pateicu, ka man viņu burti ir par mazu, jo tas, protams, atklājās sarunas vidū (es arī esejā ierakstīju dažas atsauces uz to, kāda huiņa šitais viss ir, bija pateicīga tēma).
Es agrāk nekad nevarētu tikt ar tādām lietām galā (es vienkārši skrietu prom, raudot), un vispār tajā mutvārdu daļā man gāja necerēti labi, kaut arī varēja, protams, iet vēl labāk, ja es nebūtu izvilkusi tekstu par ēdienu, kur man neienāca prātā daudz sakāmā, bet man vismaz bija ko teikt visos uzdevumos, un īstenībā vienīgā neveiklā pauze bija, kad es lomu spēlē uzdevu nepareizu jautājumu, jo pārķēru rindiņas (kas ir mīnus, ja paliellina ar ierīci situācijā, kad jālasa/jāreaģē ātri), un tad apjuku, bet arī pēc tam es turpināju runāt. Vispār es nepazīstu to cilvēku, kurs šodien tika ar šo visu galā, viņam taču nevar būt nekāda sakara ar mani.
Un ar visu to, ka lasīt man bija objektīvi ļoti grūti, es jūtos visu izdarījusi labāk, nekā toreiz, vienkārši ir ļoti bēdīga sajūta, zinot, ka es būtu varējusi izdarīt daudz labāk, un ka šim var būt nepatīkamas sekas attiecībā uz maniem studiju plāniem.
Un vispār es nesaprotu, kā tas var būt, ka es vairākus mēnešus noņemos ar visc un visu šo procesu, un tāpat visi uz mani lūkojas ar "nu, mēs neticam, ka viņi atsūtīs tos materiālus", un viņi tiešām nevar noorganizēt saprātīga izmēra tekstus (viņiem ir manas diagnozes), vienk. wtf, tad nafig viņi vispār taisa tik grandiozu čakarēšanos ar šo visu, un kāpēc viņiem ir vajadzīgi tie ārstu papīri, nez, kāpēc, piemēram, J nav bijis nekādu problēmu sataisīt man ērti izmantojamus materiālus (nu, labi es viņai par to maksāju – bet es par to papīru un tinti būtu varējusi samaksāt arī visc, ja tā ir tik milzīga problēma – tā es viņiem arī uzrakstīšu.