Labdien, man ir apnicis būt nūģei, es vairs neesmu ar mieru neapzināties, ka dzīvoju no ilūzijām, kaut kāds La science des reves vispār, bet es gribu būt pa īstam, ne vairs garlaicīga, bet interesanta, tāda, ar kuru būtu vērts draudzēties, tāda, kas prastu draudzēties un spētu ar savu klātbūtni kāda dzīvē ienest ko labu, vai par sapņu ārstēšanu vai vienalga kā tas saucams, patiesībā man šķiet, es nekam tādam vispār neesmu spējīga un mūžam palikšu tāda sviestaina un rīkotiesnespējīga nūģe ar komunikācijas problēmām, kāda esmu tagad.
Bet tad lai es vismaz to apzinos.


Upd. Vienkārši publiska apņemšanās nesamierināties ar to, ka neesmu mierā nedz ar sevi, nedz ar savu dzīvi.

sapnī tapa fiziski slikti, saņemot ziņu par sava sen neredzēta brālēna un viņa sievas pēkšņu nāvi (viņiem trīs mazas meitas aug), pamodos un dusmojos, jo zināju, ka pulkstens zvanīs tieši pēc desmit minūtēm, bet ar tādu sliktu sajūtu nevar dienu sākt un centos fiksi iemigt, lai nosapņotu ko patīkamāku. Pirms tam vēl paskatīju pulkstenī, cik tad ir - un tiešām, pēc desmitminūtēm zvanīs.
tādi, lūk, precīzi iekšējie pulksteņi, kad guļu.
un pilnīgi neprecīzi, kad aizguļos :D

bet visādi citādi - džonis viljamss man tagad main title no star wars spēlē un jīhā, jauna nedēļa var sākties, es esmu tam gatava!

lasa konspektam par Sartru: "[..]terapeitiem, kas mani ārstējuši, un ķenguriem, kas mani operējuši[..]"

tai vietā, kur dažādos portālos paredzēts norādīt savu ģeogrāfisko atrašanās vietu, rakstiski paziņot savas sajušanās metaforu nav nekas neparasts. mana metafora gana bieži ir kāda ritma vai akordu secības formā, tādēļ jau sāpīgi kļuvis apzināties, ka manas zināšanas nav pietiekamas, lai es prastu šos ritmus attēlot skatāmās un citiem saprotamās burtu/ciparu kombinācijās.
(šie gan bija divi teikumi, kurus rakstot sāpīgi apzinājos arī savu nespēju skatāmi un vienkārši burtu/ciparu kombinācijā attēlot pat savu domu :D)

galu galā šķirstu vikipēdijas "time signature" šķirkli un tur lasu, kā zils un balta rakstīts - ADDICTIVE METERS - bet, jēziņ, tas taču ir tieši tas, par ko es te pamatā maļos!
viļos, ne vairs maļos, kad saprotu, neko citu kā Additive meters tur izlasīt vairs neprotu, bet tas nekas, jo pieraksts noder.

tātad šodienas ritms -
(3+3+2)/8

meklēju kreiso roku.
kamēr citi varbūt solistu meklē, vai basistu. bez tiem es vēl šodien iztieku.
bet kreiso roku. gribu tagad.

Artum kādreiz sajūk un viņš izdara pa savam. kad saku arlabunakti, ievelk elpu, mazliet to aiztur tā, it kā grasītos ko nopietnu teikt, bet tā vietā uzpūš man.
tādu trīsgadīga bērna elpu ar siekalu lāsītēm.

šīs brīvdienas mājās ir labākās, kādas man jebkad bijušas.

-Tu zini ceļu atpakaļ?
-Jā, un tu?
-Jā, bet es gribētu nezināt.

un cepampapīrs tik un tā ir visu laiku labākais dāvanu iesaiņojums. un vienalga, ka līmlente neturas klāt.

rakstu vēstuli - jāsākas ar Dear Celine,
skatos, kas man smuki jau uzrakstījies, bet tur - Dead Celine, we are glad..
vai nav jauki, Corpse Bride.

pārteicos -> dūres + kulaciņi = sanāca duraciņi

man no jums visiem ir bail! tagad es nevaru izdomāt, no kuriem bail mazāk, jo no visiem citiem arī ir bail, tādēļ negribu rīt viena iet apkārt, jo visi citi tur ies apkārt un apkārt, un apkārt, un tad man būs bail.
dažkārt šie "būšu godīga pret sevi" aiziet kaut kādā špagatā un attopies, ka tik un tā līdz galam godīgs neesi, turklāt nepatīc sev, kāds esi tāds pliks un godīgs. nuinuffik, protu arī viena.

es iztaisnojos, kad man mati sačirkojas.
bet vispār kaut kā nejēdzīgi. visu dienu kaut ko mācījos, strādāju tad ap četriem piekusu, noskatījos 27 missing kisses (paldies, muuma) un vispār šodien neko vairs neesmu izdarījusi. un tagad jāsēž gultā, un jāgaida, kamēr slapjie un taisnie mati izžūs, turpinādami palikt taisni, kā rādās.
prātīgu darbu tik vien kā zinu par aināru, jurģi un ziedoni balsot.

Tags: drupačas

ja tu lasi, tad man gribējās pateikt, ka vēl joprojām, pasākumos ieraugot tavus draugus, pavēroju viņus un iedomāju, ka vakarā vajadzēs tev to visu pastāstīt. :) bet vispār sveicieni, ja iemaldies. ;)

viens
varbūt manas studijas tomēr bija iedomātas kā tuvināšanās mēģinājums.
galu galā būšu attālinājusies, bet apgūtais, nekur šis nepaliks, būs vien jāpaliek.

cits
es kādreiz klausījos baložu pilnus pagalmus un man ļoti patika. tad pēkšņi vairs ne nepatika, bet klausīties nekādi nespēju. un nekādus līdzīgus arī nespēju.
šodien dzīvs gaujarts, un tavu brīnumu, varbūt ne ļota patika, bet klausīties atkal var un pat gribas tā kā mazliet.

galu galā
Fāter, tu esi emocionāls.

gribu eglīti ar svecītēm un piparkūkām auditorijā.

ar dāvanām ir tā - ja nav sajūta, ka izdomāji īsto, tad negribas vispār nekādas dāvanas dāvināt un visa tā ņemšanās rada alerģiju.
bet īsto dāvanu izdomāt nav iespējams. pati atnāk.
turklāt par sevi vieglāk atnāk, nekā par citiem. re, man šogad divas atnākušas - Zanderes Brīnumbēbīša gadu, un Ļeva vijoli vai ko vismaz līdzvērtīgu. un padomā tik kāds man šitos uzdāvināt! es pirmā izdomāju!

netulkosim, lai var saprast, kas tas ir.

kustību saraksts

vitrāža, mozaīka, detaļas, baroks.
man lēni aiziet, bet šķiet, beidzot tiešām aizgāja.

- Kur tu tā noguri?
- Tāpat, pēdējā laikā man ir tik neparasti daudz enerģijas, ..

tāds nogurums, ka kaulus lauž, un dienas tik garas, ka rīta puse vakarā šķiet pirms nedēļas bijusi. bet priecīgi.
par saukļāšanās pieredzi, lai iet šitais. bet citādi, lai kājās stāvot iedzeram par kosovu, kur nedejo.

nespēju atcerēties vārdus. varu tikai spēlēt gandrīz mēmo šovu ar vispārīgiem vārdiem, dzīvnieciskām saspringtas domāšanas skaņām un viegli pārprotamiem žestiem, tā liekot sabiedrotajam (varbūt) nosaukt lietas un procesus to īstajos vārdos.

p.s.būs jāpadzer ginko biloba vai kādi citi veco ļaužu (which means arī studentu) vitamīni. šādā un līdzīgā veidā jau esmu iztērējusi savu pirmo, vēl nesaņemto darba algu. tai paredzēts pietikt ne tikai dienišķajam transprotam un vēdertiesai, bet arī frizierapmeklējumam, jaunām zeķubiskēm, ziemaskedām vai kam tamlīdzīgam, džempera dzijai, pāris bītlenēm, varbūt pa kādam caurumam ausī, varbūt arī nē, ak jā, ginko biloba un lecitīns trauksmes devā uz sesijas laiku (jo diez vai kāds man rakstot eksāmenu ļaus uzstāties ar G.M.šovu), tur pa vidu ir arī ziemassvētki, kas nozīmē dāvaniski atcerēties tos, kas pie tā pieradināti, ak jā un audums somai, un ko es vēl esmu aizmirsusi - tas pat nav svarīgi, jo liekas, ka attiecīgā nauda izbeidzās jau kaut kur pirms "bet arī friz.."

bet valodas krīze, jā, kad vārdus nevar atcerēties, jāknapinās ar tiem, kas uz vietas.

vai šodien horoskopā ir rakstīts, ka promgājušie jutīs vilinājumu atgriezties. ja varētu izšķirt, kurš kur gājis vai nācis. atšķirtie.
un ļoti gribas dzejoli uzrakstīt. bet nav no kā.

brīžiem pašas no sevis ārā spļaujas frāzes kā "Harry Nilsson forever" vai "Put the lime in the coconut" un ko padarīsi, ka neko nepadarīs, un brīžiem gribas Haselhofu pasludināt par iedvesmojošķo vīrieti pasaulē, un neko tur padarīt nevar, tā man ir, rīt būs laba diena, šodiena arī bija laba, tagad es rakstīšu savai mazajai māsai angļuvalodas mājasdarbu, jo es viņu mīlu, piemēram, bet ledusskapī ir plastmasas kastītē divas vistas filejas šķinķī ar krējuma suliņu un ceptiem citronrīsiem un tas būs manas garšīgās rītdienas pusdienas, un es nezinu, ko es darīšu nākamgad, un man tas ir jāzina jau tagad, bet neko tur nevar padarīt, man tik un tā ir labi.

Mūzika: harry nilsson - one --> spaceman

Izsvītrojiet mani no sarakstiem
Realitāte ir mani atgrūdusi.
Pilnmēness baltā bura.
Vēl jau ir debesis, vēl jau ir,
Vēl jau tā saule kuras.
/Inga Gaile/

pārējā dzejoļa daļa manis pēc šovakar var arī nebūt. mans punctum ir šite. lai arī mēness galīgi nav pilns.

varbūt pirms nedēļas gc rakstīja par "The life before her eyes" un to, kā viņa nesaprata, bet tad padomāja un saprata. tas mani ieintriģēja un filmu ievilku pie sevis.
šodien noskatījos, nesapratu, gāju jau prasīt gc, ko īsti viņa tur saprata, bet, rakstot komentāru, visu sapratu arī pati. sapratu tā, ka vairs iedomāties nespēju, kā tas bija - nesaprast.

cik savādi tomēr tā uzvesties - noģērbties, palīst zem segas, izslēgt gaismu un tad tumsā un klusumā gulēt un gaidīt.

žurnāla Avots pirmajā numurā bija latviski iztulkoti bītlu dziesmu teksti.

šodien ir tā sajūta, kad šķiet, viss, ko uzsākšu, man būs pa spēkam.
atceries, renāt, šo sajūtu. varbūt tas ir līdz šim nezinātais veids, kādā šo sajūtu sevī radīt, kad tās visvairāk trūkst.
..I simply remember my favourite things, and then I don't feel so bad.

nevar saņemties tādēļ, ka slinkums saņemties, vai tādēļ, ka nav spēka tādai operācijai?
jo vai vispār pastāv tāds slinkums, kuram pamatā nav kāda fiziska nespēja. arvien vairāk sliecos domāt, ka tīri garīgas, psiholoģiskas problēmas nemaz nepastāv. viss nāk no attiecīgu vielu trūkuma vai pārpilnības organismā. nav tikai zināmas vēl visas vielas un visas saistības.

un studijas liek nosaukt vārdā kāda -isma viedoklis tas ir, bet es par varītēm gribu to atstāt vienkārši kā savu šīvakara iedomu. vienalga, vai citi par to jau būtu uzrakstījuši pētījumu pētījumus un kritiku kritikas. I mean, visi šā kā tā domā vienas un tās pašas domas. un visiem tās arī pašiem ir jāizdomā. es kļūdījos, ja kādreiz iedomāju, ka no tā var izbēgt, iepriekš uzzinot kā un kad to kāds jau ir domājis.
bet varbūt man vienkārši ir slinkums.

vajag kādu gudru cilvēku, ar ko parunāt par nākotnes iespējam. tētis vai brālis neder, ar viņiem varētu runāt par to, vai es kādā pasaulē iederētos vai nē. man vajag kādu, kurš pastāstītu, kāda ir tā pasaule neatkarīgi no manis.

uz vienas puses durvju zīmei - man nav skumji, tās ir gammas.
uz otras puses durvju zīmei - tās nav gammas, man ir skumji.

šodien nezinu, kas ir durvis.
mans vīrs bija maiznieks. viņš agri cēlās, gāja cept, man bija balts, garš kokvilnas naktskrekls, izvadīju viņu ārā, sēdēju pie loga, sala kājas, pievilku pie vēdera, varbūt biju stāvoklī, skatījos kā virs jūras aust saule un ēdu siļķu liemenīšus no plastmasas spainīša. pirms tam bija vēl sapņu. viss stāsts no paša sākuma.
un atkal jau tik neticami reāli, uz miesas un nemiesas sajūtami. un atkal jau nezinu, kam vajadzīgs nomods.

dažkārt šķiet, smadzenes nespēj turēt tempu. kā iemācīties pareizās atbildes pareizajos brīžos. ne daudz ko mācīties būtu, tikai acumirklī prast pateikt tieši to, ko domāju. gribas reizē pārredzēt un būt iekšā. bez maņu sajūta. neveiklība. kādas gammas spēlēt, kādus vingrinājumus.

noraudāju sāļu kaklu skatoties the ugly truth. vai ir vēl kur krist.

jau kuro reizi pārliecinos, ka kaut kas no akadēmiskajām darbībām mani neintersē ļoti, ļoti.
kaut kas cits tur mani interesē pat ļoti, taču sāku vai domāt, ka interesējošais varbūt rodams kādās neakadēmsikajās darbībās. tā varbūt būtu interesantāk.

tikko atklāju, ka man bērnībā ir ļoti patikusi annie lennox. viņas medusa es klausījos uz riņķi vien, bet disks nebija mūsu, un man vēl nebija atmiņas nelatviešu nosaukumiem un vārdiem, tādēļ visus šos gadus man nebija ne jausmas, ka izrādās, man ir patikusi un vēljoprojām patīk annie lennox.
vispār viņa ir tāds kā sievieškārtas stings. ;)