materiāli smagākais laiks, protams, bija studiju gadu sākums, kad nekā īsti nebija, bet visu vajadzēja dabūt gatavu bez lāga iespējas strādāt (jā, strādāt, nevis gaidīt, kad kāds noliks priekšā uz paplātītes). un jau tad mans labākais draugs teica:
"L., nav vērts stresot, jo 90% problēmu un sarežģījumu atrisināsies pašas no sevis, bet atlikušie 10% vienkārši nav iespējams atrisināt pat, ja Tu izdarīsi visu iespējamo vai pat neiespējamo!"

man, protams, kā rīcības nevis tikai runas cilvēkam bija/ir ļoti grūti pieņemt šo patiesību. grūti distancēties kā jau emociju cilvēkam. taču taisnības labad jāatzīs, ka darot visu laicīgi un atbildīgi, bieži vien sanāk rīkoties un runāt priekšlaicīgi, tādējādi neapzināti apgriešot savus variantus un iespējas. tas gan nenozīmē, ka es atbalstu ļurinātājus, jo kā Zan' saka - gudri dirst nav malku cirst!

tomēr es mācos, ļoti, ļoti mācos ļaut upei plūst un pieslēgties, kad nepieciešams, nevis rukāt visu laiku, jo lielāko ļaunumu nodaram sev paši - kā tie, kas neko nedara un īd, ka viss ir slikti, tā arī tie, kas pārmērīgi cenšas visu izlabot un iz/saglābt.

visu un visus nevar izglābt un droši vien nemaz nevajag - vajag spēt pieņemt. ar šo daļu man ir vis-vis-visgrūtāk.