sailgojos pēc jaunības, kad varēja iebrist čatā un gudri pagvelzt - bez mērķa un nolūka - vienkārši nosist laiku. papļāpāt un aiziet.
tagad vieni vienīgi iepazīšanās sūdi un pamiruši vecie čati ar mazgadīgiem un nepilngadīgiem bērneļiem, kas loves meklē. (aš, iekšā visu ģorģā!).

kur paliek bezrūpība, parasts sarunu azarts?!

tagad, cik noprotu, nav vairs kur. bedīgi.