pietika ar 2 darba dienām, turklāt nepilnām, skriešanu pa mob. remontiem, pastiem, bezspēkiem un vakariņām, kad ēd to, kas pagadās ledskapī, lai kvīkendu aizslaucītu kā nebijušu. es zinu, ka kādu laiku īdu, bet nu tiešām - gribās palīst kāda paspārnē un nebāzt ārā purniņu, nerisināt, neplānot, neņemties, vienkārši būt siltumā. es taču neprasu daudz - ļaujiet būt tai trauslajai būtnei, kas slēpjas aiz visu varu, visu saplānošu, uz mani var paļauties utt.


un no paša rīta sāpoša galva nemaz nepalīdz. un pēc zāļu sačakarētā seja arī nemaz nepalīdz. kā jūs mani vispār paciešat, m?