patiesība ir tāda, ka es nezinu, kāda esmu un kas es esmu - no vienas puses ir muļķīgi prasīt no apkārtējiem mani uztvert tādu, kāda esmu, ja jau pati nezinu kas un kā, bet no otras puses - droši vien ir tādi cilvēciskie indikatori un vispārzināmās lietas, kam vajadzētu pieformēt jebkuru personu un komunikāciju starp x un y, kas ir tiesīga saukties par cilvēku un kam būtu jānosaka, ka cilvēki ne tikai atceras par savām tiesībām, bet arī par pienākumu nepārkāpt otra tiesības. droši vien stāsts ir par to, ka savā būtībā ikdienā tas varētu būt "nedari otram to, ko pats negribētu saņemt", bet šis atkal ir tas brīdis, kad ieslēdzas, ka katram jau tās izpratnes, vēlmes un interpretācijas par normālību ir savas.

ai, viss ir tik sarežģīti.

droši vien šī melanholiskās/sentimentālās pārdomas ir uz medikamentu pārdozēšanas pamata.


neņemt galvā, bet arī nekaitināt - uztveru (šobrīd) kā pāridarījumu.