man jau kādu laiku tiek bakstīts acīs par manu labāko draugu, kuram itkā sot ne vien drauga nolūki, ko es spītīgi noliedzu un atsakos redzēt, bet kad to baksat acīs jau gadu, vienīgais, kas glābj no paranojas, ir redzēšanās reizi pusgadā, kas ir skumji.

in other news - audzinu raksturu un vēl uz pāris stundām neatbildēšu uz sms, lai jau pasvīst par sodu! ts droši vien, varētu tikt dēvēts par "realizējam ko jau nu deklarējam".