esmu darbā, no kā pakāpeniski manis paliek mazāk, droši vien, ka labi (kā dricelē mana kolēģe - peldkostīmu sezona drīz sāksies) - pietiks taču vēl vienam pavasarim, kuru negribu piedzīvot.

pietika ar 2 darba dienām, turklāt nepilnām, skriešanu pa mob. remontiem, pastiem, bezspēkiem un vakariņām, kad ēd to, kas pagadās ledskapī, lai kvīkendu aizslaucītu kā nebijušu. es zinu, ka kādu laiku īdu, bet nu tiešām - gribās palīst kāda paspārnē un nebāzt ārā purniņu, nerisināt, neplānot, neņemties, vienkārši būt siltumā. es taču neprasu daudz - ļaujiet būt tai trauslajai būtnei, kas slēpjas aiz visu varu, visu saplānošu, uz mani var paļauties utt.


un no paša rīta sāpoša galva nemaz nepalīdz. un pēc zāļu sačakarētā seja arī nemaz nepalīdz. kā jūs mani vispār paciešat, m?

izrādās, kad jāid/jācepās, vajag paēst un dabūt atpakaļ telefonu no remonta pirms plānotās vēlās pēcpusdienas, un viss paliek uz pusi jautrāk. nu, neliegšos, droši vien savu artavu deva arī ziņa, ka vakara plāni neatceļas/neatliekas/nepārceļas un būs. pagaidām. :)

uznāca kaut kāda nereāla eiforija - tāda sajūta, ka varētu iemīlēties 1. pretīmnācējā! lūdzu, lūdzu, lai viņš ir vismaz simpātisks, smadzenes prasīt būtu par daudz! :D