atnāca manas kurpes - 13 cm papēdis - uh un ah! :)

bļāāģ, suka kakls, suka auss!

patiesība ir tāda, ka es nezinu, kāda esmu un kas es esmu - no vienas puses ir muļķīgi prasīt no apkārtējiem mani uztvert tādu, kāda esmu, ja jau pati nezinu kas un kā, bet no otras puses - droši vien ir tādi cilvēciskie indikatori un vispārzināmās lietas, kam vajadzētu pieformēt jebkuru personu un komunikāciju starp x un y, kas ir tiesīga saukties par cilvēku un kam būtu jānosaka, ka cilvēki ne tikai atceras par savām tiesībām, bet arī par pienākumu nepārkāpt otra tiesības. droši vien stāsts ir par to, ka savā būtībā ikdienā tas varētu būt "nedari otram to, ko pats negribētu saņemt", bet šis atkal ir tas brīdis, kad ieslēdzas, ka katram jau tās izpratnes, vēlmes un interpretācijas par normālību ir savas.

ai, viss ir tik sarežģīti.

droši vien šī melanholiskās/sentimentālās pārdomas ir uz medikamentu pārdozēšanas pamata.


neņemt galvā, bet arī nekaitināt - uztveru (šobrīd) kā pāridarījumu.

atvilkni silda snikerītis, kuru baisi gribās, bet, tiklīdz iedomājos, kā tie rieksti skrāpēs rīkli, rauj uz augšu. so sad. :C

šodien ļoti vajadzētu, lai kāds paglābj no manis pašas...

kas ir ar tiem džimiem/jim/jimm/utt.? nahujam visiem pseidomāksliniekiem gribās sevi asociēt ar to skaņu, m?

baigi gribētos tagad paņemt ričuku, aizlaist kaut kur, kur smuki sēdēt dabā un atkorķēt to saldo ķiršu kagoru - iztīrīt/sakārtot/defragmentēt galvu, mjā!

nevar saprats - telefons sapisies vai inbox, bet sms nepienēk - droši vien sāks bombīt pa nakti vienas pēc otrām, ja tas ir inbox, o, būs jautri! vēl jautrāk, ja telefons, hmmm...

tas ir tik nenormāli smieklīgi, kas filmās/seriālos parāda palēlinātu vīrieša gaiti. ki-ki-ki-ki

planeeta ieraksts man lika aizdomāties par to, cik iekšēji daudzšķautnaini esam un to, cik vairums slēpj savas šķautnes baidoties, tāpēc apkārtējie dabū redzēt kaut ko vienu vai otru, bet nekad visu varavīksni, cik jau nu to toņu ir iekšā. manī ir ļoti daudz toņu un šķautņu, reizēm man šķiet, ka ir arī šķautņu šķautnes, un tā kā es saprotu, ka to visu nav iespējams salikt vienā laika un telpas plaknē, es sev apkārt sarindoju ļoti dažādus cilvēkus, kas visticamāk nav savedami vienkopopus vienā ballītē :). kas viens otram ir nesaprotami un nesaprotama viņu saikne ar mani, jo ir galēji atšķirīga ar saikni starp kādu citu.

es esmu pateicīga, ka man ir tāda iespēja, ka man ir tāda mozaīka apkārt (jā, kamēr nevelk mani gultā, arī minoritātes ir velkomētas, ja personība tiek aprūvota). bet ciba, ciba ir kas cits.

cibā es esmu es, lai arī kāda tajā brīdī nebūtu - nikna, priecīga, rupja, vulgāra, sajūsmināta, atriebīga, labestīga un mīloša, un visāda citāda, kāda savas impulsivitātes dēļ spēju būt. un tie ir viņi mani dēmoniņi - te patīkami lasāmi, te ne. un es spēju saprast, ka varu būt nesimpātiska, bet ir jāapzinās, ka rīt es būšu cita savās izpausmēs un izteiksmes līdzekļos, jo jutīšos citādāk, bet es nekad nebūšu cita savās vērtībās. un šeit droši vien ir tas brīdis pateikt paldies tiem susļikiņiem, kuri ir spējuši caur emociju un izteiksmes līdzekļu plūsmu uzķert to, kas varētu būt daļa no kodola. žēl par tiem, kam tas likās citādi - es ticu, ka katra jauna tikšanās, katrs jauns cilvēks mūsu dzīvēs, kaut mirklīgi, bet mums dod iespēju mācīties kaut ko. vai arī ne - pēc mūsu izvēles.

man ar sevi ir grūti sadzīvot, bet esmu iemanījusies sadzīvot labāk, iespējams kādu dienu man tas arī tiešām izdosies, bet līdz tam - man ir ciba ar mīlošo būtni, mazo šļušku, lietišķo sievieti un mazo dēmonēnu vienkopus.

mazliet sentimenta šimvakar piedienās.