jūtos kā laimējusi loterijā. skapī atradu bikses. nu 3/4 bikses jo beidzas drusku zem ceļiem. laikam vīriešu, jo tur ir (meitenes, saturieties!) astoņas (8!!) funkcionālas kabatas! un tik dziļas, ka augstākās odere pieskaras zemākajai! es esmu ietaupījusi tik daudz laika!

man vienkārši ļoti riebjas meklēt bikses. izbrīvē laiku, atrodi veikalu, tad atrodi bikses, kad atrodi savu izmēru, jūties kā valis, jo ja nesprūst iekšā kāja, tad uzvelkot ir par ciešu un asinis neriņķo un tad no stīvējies laukā kā cīsiņš no celofāna. vai pat ja var aiztaisīt (šis mēdz būt sarežģīti, jo man ir smuki gurni un dibens), tad pieliecoties vai pietupjoties puse pakaļas plika vai mugura salst. un tu tur viss tāds nosvīdis un nelaimīgs vēl stīvējies ar pārdevēju vai tiešām tev ir tas izmērs, kuru tu saki (jo mēdz izskatīties tievāka) vai jāskatās uz Sejas Izteiksmi 'tik liela izmēra mums nav'. un es galīgi neesmu zilonis! par garumu pat nesākšu. šībrīža mode man ir par īsu bikšu starā. daudzus centimetrus. un tie briesmīgie fasoni. man visas tās banānenes un balondžinsi un mom jeans un boyfriend jeans vienkārši šķiet briesmīgi neglītas un jebkādai figūrai neglaimojošas un ja to fasonu vēl var pieciest, tad vai nu krāsa tāda nesmuka pabalējusi vai caurumi! un jostasvieta. man patīk zema, bet ne pārāk zema, obligāta prasība ir lai netaisa mafintopu (jo tādas kas taisa man jau pašai ir no kāda 'mantotas') un neizvēršas uz augšu vai uz iekšu, nespiež vīles vietā un nespiež vēderu, jo pēc grūtniecības ar visu no tā izrietošo kkāds it kā labs un ērts bikšu dziļums spiež uz nabas tā, ka šķebina. pat ja nespiež, bet vienkārši tur kaut kur ir.
un es zinu, ka jūs man teiksiet, ka vajag aiziet uz normālu bikšu veikalu un jums būs taisnība un laikam jau vienkārši ir vērts saņemties naudā, laikā (jo tur droši vien Speciāli Jābrauc) un žākstā un jāatrod un jānorij krupis par ciparu, ja var uzreiz nopirkt kādas divas bikses un tad arī gandrīz visu mūžu valkāt. jo ja tas ir tā vērts, var maksāt daudz ja der, ir ērts un patīk, jo es esmu cilvēks, pie kura drēbes atnāk nomirt. tad, kad jau vispār nav skata, jo tam, kas ērts es briesmīgi pieķeros un tad jau pa mājām var un pirkt ar caurumiem man nevajag, es pati māku nonēsāt :D
man vienkārši negribas šim tērēt enerģiju un laiku un domu spēku

vispār es esmu uz viļņa, bet tieši tagad drusku nevaru, jo man jāpabeidz savs jau nedēļu darītais štrunts lai šodien var iesniegt, bet līdz tam man jāizlasa kāda cita ļoti svarīgs zinātnisks štrunts par šo pašu tēmu, kuru es neesmu lasījusi, jo atradu vakar pustrijos naktī, kamēr vēl kapāju. un tagad vajag fiksi iznevarēt lai var varēt citas lietas
un man šķiet, ka šis viss ir iespējams tikai tāpēc, ka es trešdien paņēmu pauzi pa dienas vidu un daudzas stundas vienkārši ietusēju ar sen neredzētu mīļu cilvēku ēdot ņammas un pļāpājot un pie pusdienām dzerot vīnu (es pat neatceros pēdējo reizi, kad tā esmu darījusi un vai vispār) un tad es ar kaut kādu deus-ex-machina to, ko vajadzēja izdarīt ceturtdienas pašā rītā, bet es tiešām nevarēju; izdarīju pāris stundas vēlāk, jo man atnāca vaļā bloks un es visu sapratu un zināju un vairs neputrojos un paspēju ielekt aizbraucošā vilcienā

es ik pa laikam gribu lekt uz ecēšām un vispār man tāda ne pārāk apzināta 'visu vai neko' attieksme. iezīsta jau ar mātes pienu gan nature gan nurture. un tāpēc ir svarīgi ik pa laikam konfrontēties ar citādu pieredzi un tarakāniem un saprast ka lai gan darba daudz, jo kā cilvēki esam pilnīgi atšķirīgi un iet jau reizēm visādi (čemodanvokzalbauska) tomēr esam ļoti daudzas lietas pārauguši un neatkārtojam iepriekšējās paaudzes pieredzi. nu tā, ka es naktī rakstīju, pēc gājiena uz bd visu dienu drukāju, viņš aizveda un paņēma bērnu no skolas un pusdienas uztaisīja. pelmeņus, kas ir kkas ļoti garšīgs, es paēdu un gāju turpināt mācīties, bērnu pabarojusi ar pārslām un flekšiem. sīkas ar vakariņās ēda flekšus ar pienu. vīrs aizgāja pastaigāties un uz veikalu. a manējie jau vairāk nekā nedēļu vispār nesarunājas, mātei saplīsis loga rokturis un nu nezin ko darīt, jo nav kam paprasīt. like wtf. vienā mājsaimniecībā dzīvojot. bet izšķirties arī nevar, labai dzīvei vajag to disfunkciju