es ik pa laikam gribu lekt uz ecēšām un vispār man tāda ne pārāk apzināta 'visu vai neko' attieksme. iezīsta jau ar mātes pienu gan nature gan nurture. un tāpēc ir svarīgi ik pa laikam konfrontēties ar citādu pieredzi un tarakāniem un saprast ka lai gan darba daudz, jo kā cilvēki esam pilnīgi atšķirīgi un iet jau reizēm visādi (čemodanvokzalbauska) tomēr esam ļoti daudzas lietas pārauguši un neatkārtojam iepriekšējās paaudzes pieredzi. nu tā, ka es naktī rakstīju, pēc gājiena uz bd visu dienu drukāju, viņš aizveda un paņēma bērnu no skolas un pusdienas uztaisīja. pelmeņus, kas ir kkas ļoti garšīgs, es paēdu un gāju turpināt mācīties, bērnu pabarojusi ar pārslām un flekšiem. sīkas ar vakariņās ēda flekšus ar pienu. vīrs aizgāja pastaigāties un uz veikalu. a manējie jau vairāk nekā nedēļu vispār nesarunājas, mātei saplīsis loga rokturis un nu nezin ko darīt, jo nav kam paprasīt. like wtf. vienā mājsaimniecībā dzīvojot. bet izšķirties arī nevar, labai dzīvei vajag to disfunkciju