Šrēdingera dilemmas. vakar viens no rīta histēriski kliedza 10 minūtes. kaut uzkaries. jo banāni bija apēsti. un tad es teicu, ka uz galda šķīvītī taču ir. žāvētu banānu čipsi. salauzu bērnu big-time. tad nu par to dienas gaitā ik pa laikam bija jakrīt tikpat krāšņā izmisumā
šodien tās ir &%$#@ Šrēdingera zīles. jo ir par maz. dzeltenajā piekabē nesanāk pilns ar kaudzi. es saku vakarā iziesim savāksim vēl. cilvēks kliedz, ka vajag tagad, lai māsa atdod. neder piebērt citu piekabi lai ir ar kaudzi un vēl vairāk
tad nu es arī šodien. gribu bērnus un negribu

un vispār baidos no trešā Šrēdingera dilemmas. jo tur ne tikai krāšņi, bet uzreiz aiziet agresijā. lietas lido pa gaisu. un kož. pārkoda šonedēļ brālim lūpu līdz asinīm

nav tā, ka manā dzīvē bez bērnkopības nebūtu citu lietu. bet nu tad, kad beidzot ir iespēja pierakstīt, gribas saglabāt būtisko nevis besi par visādām pusmūža ķibelēm - sāpēm kaulos, cauriem zobiem, emocionālo augšā lejā, daudz ko gribu, visam naudas nesanāk, nu tādām pamuļķīgām lietām. nākotnes plānus un sapņus drusku jāpamaina (šoziem autoskolas vietā iešu pie zobārsta. bet nu tas tomēr ir neslikts ieguldījums. vēl pirms gadiem 50 ārstēja ar raušanu un urba, ripu iegriežot ar kāju. pirms 200 es jau sen būtu nomirusi badā. ja ne no grūtniecības, dzemdībām vai bērnības infekcijas slimībām), ilgtermiņa plāni un sapņi nemainās, bet nezinu kā ielāgot savā 'iedomājies, ka tev ir divvietīga laiva, kaza, kāpostgalva un vilks'

es biju diezgan rāms, paklausīgs un bailīgs bērns. bija jau blēņas, bet reti kad manis izdomātas un pat ja tā, tad naivuma dēļ tā vienkārši sanāca. bet vienu atceros ļoti spilgti. tas bija laikā, kad pa TV sāka parādīt reklāmas. un sākumā tas bija aizraujoši, tā, ka skatījās un apsprieda arī seriāla paužu reklāmas. bet nu es esmu no tiem laikiem, kad tas viss tikai sākās un Verdzenes Izauras dēļ viss ciemas pamazām pārbīdīja govju slaukšanas grafiku. un bija tur tātad arī higiēnas preču reklāmas. un tad mēs ar Labāko Draudzeni atņēmām viņas brālītim no skapja? izvilktos tamponus, sabārām, vienu nobēdzinājām un nolikām atpakaļ. un pēc tam pa kluso ieslēgušās vannasistabā tukšā kolas pudelē lējām ūdeni, to tamponu peldinājām un mēģinājām izvilkt. tagad smiekli nāk, bet es ar šausmām atceros to, cik briesmīgi viņas tēvs par šo kliedza. un tad viņai piesprieda ilgu mājas arestu, bez mūzikas un TV un nedrīkstēja arī uzņemt ciemiņus. tad nu palika tikai visi pienākumi, mazie brāļi un žēlīgas sarunas ar draugiem pa balkona logu (un ielīšana, bet tad bija fiksi un klusi jāaizmanās, ja vecāki pārnāca negaidot