vakar bērniņš pirmo reizi skrēja basām kājiņām. un viss tāds priecīgs - domāja, ka nedarbs un es neļaušu. šodien pliku dupsi bazām kājām padzīvojās pa smilšu kasti, pastaigāja kā nūdists un piečurāja zālīti (viss tāds ļoti priecīgs). izskatās, ka cilvēks saprot to čurāšanas lietu, tagad tikai jāiemācās to darīt podiņā. varbūt jau labi drīz no pamperiem atvadīsimies. žēl, ka ne mans tēvs ne G_V negrib ierādīt kā čurā lieli vīri. atraduši par ko kautrēties! es, piemēram, neatceros pēdējo reizi kad neslapstoties čurāju aiz aizvērtām durvīm un tāpat ieslēdzas sirēna, ja pamana vai klauvējās lai atsaucos ka neesmu ierauta podā

sapnis piepildījās - dabūju piecus metrus rabarberu (tādā pusrokas resnumā) un tad nu rīt rabarberu ķīselis. un vēl šonedēļ rabarberu plātsmaize. un divu veidu rabarberu ievārījums. starp citu - kādai kaucmindietei pa rokai nemētājas pārbaudīta rabarberu-apelsīnu ievārījuma recepte? manas pavārgrāmatas palika galvaspilsētā. var ieteikt arī citus foršus veidus kā apēst rabarberu

mammai kaķi kaut kā jocīgi uzvedās. es jau vienu nakti grozījos un stresoju kā nu būs meklēt citas mājas, kuru nu atdosim? vaivai kā sirsniņa sāpēs. un tad vakar. pusnaktī. viņa saprot, ka abi kaķi sabaidījušies ieskrien istabā. un otrā istabā kaut kas šņāc. kaut kas bija melns kaķis ar baltu zīmīti pakaklē, kas palīdis zem rakstāmgalda. ar slotaskātu izbaidīja no gultas apakšas un izdzina koridorā.
šodien vecmamma zvana no pilsētas, ka pielikts sludinājums, ka pazudis kaķis. tieši tāds un ļoti meklē. pat ar atlīdzību. tad nu māte zvana, visu izstāsta. pēc pāris stundām aizbrauc mājās, šie jau zīmīti uzlīmējuši. un satiek kaimiņieni. kurai izrādās arī kaķis. melns ar baltu dvēselīti. pazuda gandrīz pirms nedēļas un vakar atradās. pusnaktī

priekškars. lustra. gribētos jau rakstīt, ka šī ieraksta dēļ neviens kaķis nav cietis, bet cieta gan. tas nabags, kas nedēļu sēdēja svešā dzīvoklī un nabaga iedzimtie, kas nedēļu ne lāga paēst ne pačurāt nedabūja