sapņi kļūst arvien episkāki. pagājušajā naktī biju ciemos pie scorpse kaut kur centrālās stacijas rajonā tādā mīlīgas koka/mūra mājiņas otrā stāva truščobā. bet kas par jauku truščobu! viņa teica un cik jauki esot kurināt krāsni un nosmējās, ka cibas vecuma pollā esot trīs gadus noblēdījusi. kā Aspazija

diendusas snaudā es kāvos ar pūķi. tur bija balle. pasaku zemē baigā šaize kopš pūķis nāca pie varas un tā kā mani vecāki zinātnieki bija par kko notiesāti un nobeigti, bet tēs bija varen gudrs, tad es zināju kur paslēpts vienīgais ierocis ar ko to pūķi nokaut. tāda niecīga slēpju nūja ar durkli galā. ja nu nebija īstā, tad vienai citai beibei teicu paņemt blakus esošo verķi. uzskrēju pa vītņu trepju ārpusi knapi kur turoties, iebakstīju pūķim vēderā lai ieņem cilvēka formu, apburtam sargam atprasīju viņa zobinu un pāršķēlu to mazo bērnu ar zobinu uz pusēm. izlija melnas asinis un es nepaspēju nodurties un pamodos.

ir ļoti ļoti liela atšķirība - nukleārā ģimene, kad otrs palīdz vakaros, piekusis un pēc darba vai paplašinātā ģimene, kad ir kāds kaut vai uz mirkli, toties visas dienas garumā. pirmajā variantā ir daudz grūtāk. galvenokārt emocionāli un psiholoģiski visu laiku būt kopā ar bērnu
diemžēl par šo skaļi nerunā

vispār es girbēju palielīties, ka man šodien iznāca lielisks darījums: iemainīju bērna ēdināšanu pret tomātu stādīšanu. un visi iesaistītie bija apmierināti