no šī sanāktu normāla filma.
šonakt tātad biju augstas klases medmāsa (?), kas specializējusies svarīgu cilvēku rehabilitācijā. tas notiek tā, ka pēc smagām avārijām/traumām/operācijām, ja cilvēks ir komā un nenāk pie samaņas pēc tam, kad ķermenis salāpīts, tajā ievietojas īpaši apmācīta personāla apziņa (?), kas ķermeni kustina - peldina, vingrina, ved pastaigās it kā esot tas otrs ķermenis, paralēli uzmanot dzīvības rādītājus un dežurējot, lai nenokavētu mirkli, kad īstais nāk atpakaļ, jo viņiem, nesaprotot, kas notiek, liela tieksme pašiznīcināties - mesties ūdenī, ja izglābti no slīkšanas, lekt no celtnēm, ja krituši u.t.t. un tad nu mans jaunākais pacients bija pasaules klases autosportists, kas bija mašīnā, kas avarējusi, degusi un iekritusi ūdenī. atceros, kā stāvēju pie spoguļa un ar nožēlu skatījos uz bāli sārtajām rētām, kas klāja viņa citādi perfekto augumu un ar nožēlu domāju par to, ka mēs jau nu dzīvē nekādi netiksimies, man tāpat apziņas medicīnai jākalpo kādi gadi desmit, es tik vien esmu kā maza skrūvīte mehānismā. un tad, kad gāju pa mežu spīdēja saule, bija silts un vējš patīkami šalca un es zināju, ka tūlīt būšu pie jūras un tad es sajutu, kā kaut kas mainās, mans rātni blakus esošais pašas ķermenis nepaspēja nosūtīt signālu personālam, kad viņam sākās šoks un krampji, jo viņš atjēdzās un krita panikā, ķermenis mierīgi gāja uz priekšu, bet es viņu savēlu mazā bumbiņā, saņēmu cieši un stāstīju, ka viss ir labi, kušināju un labināju un pamazām stāstīju, kas notiek, kas ir un kā un tad viņš izrāvās un sāka trakot un, pirms atnāca personāls ar skābekli un palīgierīcēm, viņš ar visu savu masu (kilogramos nepateikšu, bet pie 1.90 un spēcīga miesasbūve) gāzās virsū manam ķermenim un es dzirdēju kā krakšķ un izslēdzos. pamodos pēc pusgada izbaudot visu no otras puses un tad pēkšņi viss bija pārāk gaišs, es biju pieslēgta dažādām pīkstošām ierīcēm un uzminiet nu, kas turēja manu roku

Atj. un vislabākais bija tā absolūtā viņa ķermeņa izjūta - kā tādā transformerī, kad eju un esmu tik liela, viss tik augstu un rokas lielas un stipras un var normāli paskriet un ir spēks. tāds kā mana ķermeņa (ideālais) alter ego - paklausīgs līdz pēdējam, tikai ļoti spēcīgs

pēdējā laikā pati nesaprotu, kas man par jūzerlohismu uznācis. kaut ko klikšķinos pilnīgā bezjēgā nesakaitāmas reizes uz vienām un tām pašām saitēm
laikam smadzenes jāpieslēdz

stulbiem vieglāk dzīvot, par stulbiem rūpējas

nezinu, ko gribu
bet zupa tā nav