nepateicība pasaules alga - rīt visticamāk kabernē-saviņjon lādēšu briesmīgime vārdiem, nespēšu piecelties un būšu drūma/bēdīga un sāpošu galvu

kā nu būs - jūs arhivēsieties, tas vispār ir vajadzīgs?

otrdienas nav manas laimīgās dienas - sagurusi kā suns, toties laimīga - beidzot, beidzot sākas pavisam interesantais (dīdās un plaukšķina)

tieši šobrīd esmu apmierināta - vakardienas vinārā terapija nostrādāja, atkal esmu hapīšainī optimiste. paēdusi, tieva (ir tomēr kāds labums no spriedzes un stresiem), galva nesāpēja, ēstgriba kā parasti - lieliska (labāku nevar vēlēties), no rīta pavirši izvēlētais apģērbs līdz absurdam saskaņots (svārki pieskaņoti mētelim, mētelis zābakiem, zābaku malas pūka svārku puķītēm, puķītes melnajai blūzītei, blūzīte jaciņai, jaciņa zeķubiksēm. man turpināt vai jums jau garlaicīgi sametās?) saņēmu komplimentus
un vēl, ja es spētu no aptuvenajām zināšanu un apšaubāmo atmiņas driskām izpīpot, kura laika filozofi (vai tā bija skola) nodarbojās ar savējā/svešā jēdzienu nošķīrumu un pretnostatījumu, iespējams es varētu gana vispārīgi izstāstīt kādēļ man tik ļoti patīk un interesē imunoloģija, kura pēta tieši šī aspekta fizikālos/ķīmiskos un citus procesus un cēloņus (kaķi, es priecāšos, ja tu mani paizglītosi, jo man viss aizmirsies)

un vēl nonācu pie secinājuma, ka šī izglītība vismaz šajā posmā krietni atšķiras no iepriekšējās, kulturālās. jo tad bija svarīga kognitīvā disonanse, individuālisms, teorijas, simbolu atpazīšana, interpretēšana. šobrīd viss vērsts uz pamatīgumu - nekāda duālisma, nekādas ambivalences, kas ir tas ko tu redzi, tas arī ir tas, ko tu redzi, nekādas jēdzienu interpretācijas, viss dzelžains, stabils un nepārprotams. un man tas ļoti patīk

don't get over excited mēģina sev iestāstīt Renāte, jo beidzot šeit parādījies čalis ar urbi. un tā kā viņš ir pa īstam labs, būs ne tikai caurumi sienā, bet arī plauktiņš. un varbūt vēlviens un varbūt karamstanga skapī
tagad galvenais - visu nesabojāt priekšlaicīgi sapriecājoties, bet šobrīd tiešām nav dievišķākas skaņas par urbieniem

skatos uz bezgaldaiļo* plauktiņu, kas rātni un stabili pieskrūvēts pie sienas un sapņoju nomoda sapņus par mazajām jaukajām garšvielu burciņām, tējas paciņām un bundžām un citām lietām, kas tā vien gaida manas rokas pieskārienu. cik gan jauki, ka ir tādi kursabrieži, kam rokas piekārtas pareizā vietā, kam pietiek ar vienu lūgumu**

*bezgaldaiļš tikai manās acīs un šodien, jo patiesībā parasts 60.to (?) funkcionālā dizaina paraugs - zāļu skapītis ar krampīti (tātad bērnudrošs)
** man šķiet ļoti seksīgi, ja ir rokas (to jau būsiet nopratuši, vai ne), bet tas, ka pietiek pajautāt un nav jāzāģē - vienlaicīgi liels prieks un vatafaks, jo tā bieži nenotiek, vei ne