tieši šobrīd esmu apmierināta - vakardienas vinārā terapija nostrādāja, atkal esmu hapīšainī optimiste. paēdusi, tieva (ir tomēr kāds labums no spriedzes un stresiem), galva nesāpēja, ēstgriba kā parasti - lieliska (labāku nevar vēlēties), no rīta pavirši izvēlētais apģērbs līdz absurdam saskaņots (svārki pieskaņoti mētelim, mētelis zābakiem, zābaku malas pūka svārku puķītēm, puķītes melnajai blūzītei, blūzīte jaciņai, jaciņa zeķubiksēm. man turpināt vai jums jau garlaicīgi sametās?) saņēmu komplimentus
un vēl, ja es spētu no aptuvenajām zināšanu un apšaubāmo atmiņas driskām izpīpot, kura laika filozofi (vai tā bija skola) nodarbojās ar savējā/svešā jēdzienu nošķīrumu un pretnostatījumu, iespējams es varētu gana vispārīgi izstāstīt kādēļ man tik ļoti patīk un interesē imunoloģija, kura pēta tieši šī aspekta fizikālos/ķīmiskos un citus procesus un cēloņus (kaķi, es priecāšos, ja tu mani paizglītosi, jo man viss aizmirsies)

un vēl nonācu pie secinājuma, ka šī izglītība vismaz šajā posmā krietni atšķiras no iepriekšējās, kulturālās. jo tad bija svarīga kognitīvā disonanse, individuālisms, teorijas, simbolu atpazīšana, interpretēšana. šobrīd viss vērsts uz pamatīgumu - nekāda duālisma, nekādas ambivalences, kas ir tas ko tu redzi, tas arī ir tas, ko tu redzi, nekādas jēdzienu interpretācijas, viss dzelžains, stabils un nepārprotams. un man tas ļoti patīk