vakar es nerakstīju, jo nebija laika - pavadīju lielisku vīkendu mātes kompānijā, bet šodien kaut kur no iekšas laužas eksistenciāls protesta kliedziens, tādēļ labi paklusēšu.
tikai neaizmirst, šito nedrīkst aizmirst lai kādā jūtelīgā brīdī neļautos piekāpties. pidiņš. visi pidari. jā, man ir problēmas ar uztveri - visi vīrieši ir pidiņi.
tgad jāsublimē dusmas motivāciju vēstules rakstīšanā, citādāk mūžam netikšu augstāk par biroja apkopējas vietu

mīlīši atgādiniet, lūdzu, kā bija atbilstošais nosaukums latviski - Langue d`arrivee un Langue de depart. man ir bišķiņ saputrojise viss, ko šajā sakarā zināju - vai tās tiešām ir mērķvaloda un avota valoda?
šitā ir, kad dara simt darbus reizē, betgās savu vārdu nevienā svešvalodā pa burtiem pareizi nosaukt nevarēšu
pff

jeij. rītā divas intervijas un es jau gandrīz esmu uzcepusi vēstuli kantorim, kurā tiešām vēlētos strādāt. šodien iet no rokas

dažādu apstākļu dēļ man ienāca prātā kā es režisētu Sera Valtera Skota dzejoli Angļu lēdija un viņas bruņinieks*.

Tātad tur sanāktu vismaz pusotru stundu gara filma, filmēts tiktu Anglijā un Skotijā, fonā būtu elpu aizraujoši skati. Lai lielāka raudāšana, sākuma kadros rādītu kaujas ainas (krustnešu cīņas pret Palestīnu pārņēmušajiem pagāniem), kurās skaists, stalts, ražens vīrietis saņemtu nāvējošu triecienu un pirms nāves atcerētos mājas - Skotijas klinšainos pakalnus, dienestu karaļa galmā, kā pirmo reizi ieraudzīja daiļo Angļu lēdiju, kura varētu būt Anglijas karaļa attāla māsīca (viņu varētu tēlot Līva Tailere), dažas ainas no galma dzīves un ballēm un tad kāzas, līgavas brāļa nodevību, mīļotās noindēšanu ar vīnu, kā viņš nodur vainīgo (viņas brāli) un dodas uz Palestīnu karot. Un tur samontētu tā, ka pēdējais, ko viņš atceras ir tas, kā viņa mira viņa rokās, tad viņš pats mirst un atceras viņas daiļo seju un tā arī aiziet. skan sirdi plosoša mūzika, auditorija raud un sajūsmā lauž krēslus. tātad princeses lomā būtu Līva Tailere, vienu no karaļiem (laulībai būtu jāstiprina Anglijas - Skotijas aliansi) tēlotu Džordžs Klūnijs, karalieni - Merila Strīpa /viņa būtu lieliska/ otru karalieni - Helēna Bonema Kārtere, būtu jāiesaista arī Patriks Dempsijs (viņš pārmaiņas pēc varētu būt sliktais - nu tas brālis), tiktu piesaistīta arī Ešlija Grīna (Alise no Krēslas sāgas). Man tikai nav skaidrs, kuram dot skotu bruņinieka lomu - Breds Pits būtu pārāk banāli, Villisu Brūsis ir par vecu un varētu derēt drīzāk uzticama drauga lomai, Kems Gigandets (pirmās Krēslas lielais ļaundaris Cam Gigandet) varētu derēt, bet es nezinu. vēl variants ir Maikls Vartans (Mists of Avalon viņš bija lielisks Lanselots). un vēl būtu jāatrod loma Melorai Valtersai (Tauriņa Efektā spēlēja Andreu, Magnolijā - Klaudiju). fonā daudz skanētu arfas un Lorīnas Makkenitas mūzika.

* The English Lady And Her Knight, jo dzejolis ir skaists, trauksmains un traģisks, viduslaiki ir romantiski un ko gan vairāk meitenēm vajag, vai ne.

Tad nu man jums, draugi ir jautājumi:
1) kuru jūs ieteiktu pirmā plāna mīlētāja galvenajai lomai?
2) ja būtu iespēja ekranizēt kādu megadaiļu literatūras gabalu (vienalga - dzejoli, stāstu, romānu, lugu), kuru tu ekranizētu, kāpēc un ar kuriem aktieriem?

mēģināju torrentos nospert Laurenas Keitas Kritušos (sāga par kritušiem eņģeļiem gandrīz Stefānijas meieres stliņā), bet nejēdzu :(

tikko imdb atklāju, ka ir arī pēc Džeimsa Fenimora Kūpera darbu motīviem uzņemtas dažas filmas un seriāli. žēl, ka senas filmas, it kā jau varētu nokačāt, bet es bērnībā tik ļoti biju samīlējusies Briežkāvī un Vanagacī, ka ekranizācija būtu tīrākā vilšanās.
bet kā sakārojās pārlasīt..

vispār man ir tieksme uz aizraujošu viduvēju literatūru

jums ir bijis tā, ka kādi cibiņi jūk? man, piemēram, dikti jāpiedomā, lai atšķirtu pzrk un prtg, agrāk man juka arī svalka un esinja, tagad uzreiz nevaru iedomāties, kas vēl, bet tas nebūt nav viss.
un tagad es klīstu pa cibu, lasu interesantus ierakstus, man šķiet, ka runasveids ir tik pazīstams, tēmas nedaudz dzirdētas, tajā visā ir tik netverama pievilcība, ka es vienlaicīgi intensīvi vēlos un nevēlos uzzināt, vai tas ir kāda pazīstama (piedraugota?) cibiņa alternatīvais blogs.
galu galā anonimitāte šai vietnē ir stipri nosacīts lielums. es lasu nepiedraugotu pazīstamu cilvēku blogus. kāds cits, iespējams, lasa manu blogu, zinot, kāda man seja un dažreiz pat spējot iztēloties attiecīgas intonācijas un švaipīšanos. ar to jārēķinas, ja padara sevi par publisku personu, rakstot emuāru.
un tomēr tajā, ka šai vietnē var uzdurties teksta, sajūtu un notikumu tīrradņiem, kad tu blogu lasi kā seriālu vienlaikus gribot zināt arī to, kas aiz atslēgas, un bijis pašā sākumā, gan baidoties, ka katrs nākošais ieraksts varētu būt pirmais (vai pēdējais) ir kaut kāda nenormāli saistoša burvība