Olivia Ruiz Belle à en crever
http://www.youtube.com/watch?v=gtdW6YQ9EpQ&NR=1

labs klipiņš saprotami ilustrē, pat tiem, kas nesaprot FR jēga būs uztverama

šodien uzzināju, ka tie divi suņi, kas reiz amerikā lika mainīt uzskatus par skaistākajiem suņiem pasaulē (īru seteriem, protams), izrādās esot veimāriešu putnu suņi un tie nu gan ir dzīvnieki, par kuriem es neskopotos maksāt tās daudzās naudiņas, jo tā vnk bija love at first sight

šorīt modos ap astoņiem (nezinu - jaunā vai vecā laika, man viss ir sajucis) no ļembasta. sīkais bij līdis maisā, maisa rokturis uzmaucies galvā, kad sajuta, ka žņaudz, sīkais panikā metās pa dzīvokli gāžot visu, kas nav piesiets, nabaga stulbajai Irmai gandrīz piebiedējot trieku. pēc tam nabaga mazulis sēdēja gultas galvgalī surikāta pozā un lielām acīm blenza uz Irmu, kura, krietnu laiku nogaidījusi, pētīja dzīvokli un nikni rūca. mazulis palika pie manis, jo pie manis ir droši - es esmu labā, ja

un vēl šonakt es atkal strādāju pie pēdējās priekšnieces, ar kuru man bija tas gods. mums bija tāds neliels pasākums Parīzē jānovada. sākumā biju viesmīle grāmatu pagrabiņā/restūzī tad man klientes iedeva trīs kredītkartes un čeku un es kājām gāju uz bankomātu paņemt to mazo ierīci, kur novelk ar karti un samaksā, apmaldījos, Parīze uz mirkli izskatījās kā Aspazijas* bulvāris, tad man saplīsa kurpes, bet bija tik silts un vēl glāsmains vējiņš, ka es novilku kurpes zālājā pie viesnīcas, pakasīju mammas Pikselim aiz auss (pikselis = kaķis un bija mistiskā veidā ierāpies autobusa bagažniekā un atbraucis man līdzi uz Parīzi), tad viesnīcas konferansjē (amata tituls bija tieši tāds, labi atceros) apvaicājās tīrā latviešu mēlē, kā mēs tur gadījušies, noskaidrojām, ka esmu apmaldījusies, bet nav tālu jāiet, noāvu saplēstās kurpes un gāju basām kājām, ieklīdu Panteonā, kur bija milzīgi galdi un krēsli uz tik augstām kājām, ka pieliktas trepes un viesmīļi staigāja pa galdu virsmām lai varēt apkalpot visus viesus un tās bija tās viesības, kur man bija jātiek, ar ko tas viss beidzās, īsti neatceros, atceros tikai to, kā gāju pa Parīzes tīrajiem (!) trotuāriem, brīnījos, ka nav nevienas suņu kakas un cerēju, ka nekad vairs nenāksies pa Parīzi iet basām kājām. tādi lūk pīrāgi

* tagadējais Zigfrīda Annas Meierovica bulvāris (ka tavu māti!), nevarēja taču pieļaut, ka Rīgas centrā ir kāds sievietes, turklāt dižas dzejnieces, vārdā nosaukta iela, ja uz tās nestāv palaistuves, vai ne

šī ir dīvaina diena - it kā gulēšanai pa vidu daudz rosījos (uz ziemu man vienmēr nāk neizguļamais miegs. no stresa arī), bet nejūtos neko jēdzīgu izdarījusi
ja neskaita kaķupaikas un vitamīnu iegādi. un veļasmašīnas darbināšanu
man patīk darbiņi ar uzskatāmu rezultātu, citādāk ir sajūta, ka rosies tukšgaitā