šorīt modos ap astoņiem (nezinu - jaunā vai vecā laika, man viss ir sajucis) no ļembasta. sīkais bij līdis maisā, maisa rokturis uzmaucies galvā, kad sajuta, ka žņaudz, sīkais panikā metās pa dzīvokli gāžot visu, kas nav piesiets, nabaga stulbajai Irmai gandrīz piebiedējot trieku. pēc tam nabaga mazulis sēdēja gultas galvgalī surikāta pozā un lielām acīm blenza uz Irmu, kura, krietnu laiku nogaidījusi, pētīja dzīvokli un nikni rūca. mazulis palika pie manis, jo pie manis ir droši - es esmu labā, ja