es esmu mazliet ekstrēmiste, ja, bet Geo skatoties skaistajās bildēs ar Mongoliju secināju, ka tur tomēr raustītos braukt viena pati. uz Ulanbatoru vēl varbūt, bet visa pārējā Mongolija manā uztverē ir zeme, no kuras nāca Attila un Čingizhans, es vēstures ieskaiti togad kārtoju divreiz un baisi teksti par šaurajām acīm, sagraizītajiem vaigiem, gaļas likšanu zem segliem un slaveno 'ne zālīte nepaliks tur, kur esmu gājis pāri' kaut kādā paradoksālā kārtā ir izēduši statistiku par tautsaimniecību, amatniecību, urbanizāciju un ko. palikušas tikai jurtas, nomadi, aitu ganāmpulki, tuksnesis un nojauta par skaistām nepieradinātas dabas ainavām

samiegojusies, aiztūkušām acīm un pavisam palsām ausīm, kaķene izskatās pēc citplanētiešu albīna

no rusicismiem un internacionālismiem esmu pārgājusi uz latviskas izcelsmes lamuvārdiem - sūdabrālis, sūdu būšana, sūdabambālis, sūdīgi, sūdi vagā un cūkcepure

tagad jūtos apmēram tāpat kā toreiz kaut kad sen sen pēc filmas Dziesma no viņsaules noskatīšanās (Latvijā rādīta Fantāzijas filmu festivāla ietvaros, taisīta Nīderlandē. pusdokumentāla). sēdēju, ne vella nevarēju izguglēt, tādēļ ilustrācijai iedošu saiti uz tutrubu un islandiešu Kluso vētru (Veðramót). tā kā izpildītāju neizdevās noskaidrot un atrast dziesmu, kas jau būtu izgriezta, iesaku video sākt skatīties no 05:20. saite šeit:
http://www.youtube.com/watch?v=ChHeYG3G480

pēc abām filmām līdzīgas ir tikai asociācijas. ja Dziesma no viņsaules sagrāba savā varā hipnotiski, neatlaidīgi un skaisti, atstājot mazliet nepatīkamu pēcgaršu, tad pēc Klusās vētras man bija gandrīz fiziski slikti

tas ir kaut kāds absurds! sen sen atpakaļ Juris Alunāns pārtulkoja Dziesmiņas, lai pierādītu, ka arī bauru - latviešu valodā var pateikt to pašu ko augstās kultūras valodās - krievu, vācu u.c. kopš tā laika mums ir bijis Sodums ar Ulisu, Rainis ar Faustu, Elsbergs ar Bodlēru, Bērziņš ar Korānu, Augusts Ģiezens ir tulkojis Homēru, Hēsiodu, Sofoklu, Vergīliju, bet vienalga atrodas cilvēki, kas uzskata, ka latviešu valoda ir prasta, nabadzīga un kāda cita valoda (atkarībā no personas interešu ievirzes) ir pārāka.
mani tas vienkārši padara traku. ja ne dzelžaina paškontrole, es sāktu bļaut, mētāties ar priekšmetiem un galu galā kratītu to nabaga muļķīti lai kaut cik smadzenes vietā iedabūtu. bet tas jau neko nemainītu. varētu jau vainu uzvelt jaunlatviešiem un tam, ka viņiem nekāds dižais kultūras apvērsums nav izdevies vai vainot konkrētās personas garīgo aprobežotību. sākumā mani pārsteidza nespēja nosaukt mīļāko latviešu autoru, bet par to tak nevajadzētu brīnīties
tikai reizēm kļūst nepanesami skumji
tas laikam ir tas esības vieglums

nesen cibas modē bija visiem jautāt ar kādu dziesmu kurš nu kuram asociējas. man vispār gandrīz nekas ar dziesmām nesaistās. varbūt vienīgi vecas mīlestības vai kāds dzīves periods ar noteiktu mūzikas stilu, vai varbūt mirklis, kad kāds dungo tieši to dziesmu
bet citādāk gan ne

Vīrieša iegriba kā salmi pārdeg, sievieša - kā sieksta gruzd.