iepriekš | 26. Jūlijs 2008 | tālāk
porcelāna lellīte [userpic]

26. Jūlijs 2008 (00:22)
skan: gary jules - mad world

un vēl, ja reiz par feminisma teorijām runājam, man ir šausmīgi grūti saprast, kāpēc mamutu medīšana vēl joprojām tiek apcerēta kā poētiska nodarbe kaut arī mamutu medības ir beigušās nu jau kā pārdesmit tūkstošus gadu, kamēr slapjas grīdas lupatas vicināšana vēl joprojām tiek uzlūkota kā sievišķības pazīme, kaut arī ir tādi brīnumi kā putekļsūcis u.c. †ehnokrātiskās sabiedrības brīnumi

un es tagad guglēju baškīrijas attēlus un neko labāku par meteorītu neatrodu un nesaprotu ar ko tas atšķiras no omskas/tomskas/krasnojarskas

un domaju, kā čalis, kuru pirmreiz ieraugot vienīgā doma bij " Are those guys real?" var domāt, ka ir neizskatīgs un ka skaistums ir dikti subjektīvs jēdziens

porcelāna lellīte [userpic]

26. Jūlijs 2008 (08:45)

tualetē uz grīdas mētājās sestdiena, rubrikas Kā viņi satikās atvērumā. viņš viņu esot bildinājis, zem spilvena paliekot gredzenu, viņa sajuta, ka kkas spiež un tad atrada un cik romantiski un tā
nē nu princeses uz zirņa motīvs ir gana poētisks, bet ja nu viņa būtu bridžitas džonsas tipa sieviete, viņai ne vien nekas nespiestu un negrauztu, viņa mierīgi to iesūktu sūcējā vai mazgātu veļasmašīnā/ja zem spilvena/ ar to aizrītos vai izlauztu zobu/ja tas būtu ēdienā vai dzērienā/
to es varu apgalvot ar tādas personas svētu pārliecību, kas no rīta konstatē, ka ir gulējusi uz šķērēm, telefona, modinātāja vai grāmatas un to pamana tikai klājot gultu
ai, bridžita, ir romantika kas mums vienkārši nespīd

porcelāna lellīte [userpic]

26. Jūlijs 2008 (12:04)
Tags:

viņa ir māja
kurā neviens nedzīvo
tomēr krāsnis ziemās kaist zobus griezdamas un aizvainota rīta kafija ik dienas kūp uz galda līdz izžūst un izklājas pareģu rakstiem trauslajās tasēs

viņa ir māja tik skaista
tik šķīsti plaukst vasarās kāršu rozes pagalmā un Dievs noguris aizspiež ausis kad vīstoši pieticības krāsas flokši astmatiski smilkstošas lūgšanas augšup dveš
bet uz slīpajām palodzēm naktīs gaistoši kaķi miegā smīkņādami guļ

viņa ir māja un ik rītu
pastkastīte pazemīgi ļauj savu spraugu reklāmas drazai bet aiznaglotās durvis trīsot gaida nekautras rokas kas atraus kas atlauzīs kas pareģu rakstus maigiem mulsiem pirkstu galiem lasīt nāks

un piepildīt

bet ceļš iet cieši garām mājai mājai garām ceļš iet garām ceļš iet mājai garām iet garām cieši garām ceļš mājai garām iet garām garām garām
no citurienes uz citurieni


/Jana Egle via satori.lv/

iepriekš | 26. Jūlijs 2008 | tālāk