viņa ir māja
kurā neviens nedzīvo
tomēr krāsnis ziemās kaist zobus griezdamas un aizvainota rīta kafija ik dienas kūp uz galda līdz izžūst un izklājas pareģu rakstiem trauslajās tasēs

viņa ir māja tik skaista
tik šķīsti plaukst vasarās kāršu rozes pagalmā un Dievs noguris aizspiež ausis kad vīstoši pieticības krāsas flokši astmatiski smilkstošas lūgšanas augšup dveš
bet uz slīpajām palodzēm naktīs gaistoši kaķi miegā smīkņādami guļ

viņa ir māja un ik rītu
pastkastīte pazemīgi ļauj savu spraugu reklāmas drazai bet aiznaglotās durvis trīsot gaida nekautras rokas kas atraus kas atlauzīs kas pareģu rakstus maigiem mulsiem pirkstu galiem lasīt nāks

un piepildīt

bet ceļš iet cieši garām mājai mājai garām ceļš iet garām ceļš iet mājai garām iet garām cieši garām ceļš mājai garām iet garām garām garām
no citurienes uz citurieni


/Jana Egle via satori.lv/