jau nedēļu un divas dienas podiņmācība ir aizgājusi. tasir es skaitu ka ir aizgājusi, jo viss notiek ar ļoti lielu prieku un entuziasmu: pats novelk bikses, pats pasaka 'ai, ai, ai malacis!', pats aiznes un izlej podā, pats saslauka, ja kas nolijis garām, pats aiznes podiņu atpakaļ. tik vien ka jānomazgā rokas ar ziepēm un jāuzvelk bikses un bikšeles. pa lielam gan vēl podā nekas nenotiek, bet tur laikam cilvēks nesaprot kā tas jādara: būs jāiet ciemos pie kāda lielāka bērna tieši ar šādu mērķi. diendusā, naktī un pastaigā ejot, protams, jāliek pamperis. bet ats jau ir mazākais
ja nebūtu tik ļoti piekususi, sajūsmē lektu pa gaisu