2011. gada 2. februāris. Rīgas raj. Pulkst. ~ 1.13

Okt. 23., 2011 | 12:25 am

Kā nākamo pēc ‘’Sveika, kā iet?’’ienākot istabā, viņš man teica, ka esot atradis viņas rakstīto vēstuli. Tikai vakar, nejauši uzgājis, [neticu, pazīstot viņu, neticu, ka tikai vakar; gan jau tā pabijusi viņa prātā un rokās ilgākā laika posmā ] starp neskaitāmu daudzumu citām vēstulēm, kas pāršķirstītas, izskatītas līdz nelabumam – locījuma vietas jau ieplaisājušas. Zilganā pildspalvas tinte mazliet izbalējusi, bet lapa ieguvusi pelēcību. Viņš man to nolasīja savā ierastajā, monotonajā balss tembrā, ieturot pauzi tikai tajā brīdī, kad iedzēra tēju, no sākuma līdz pat beigām. Vēstules saturu varu pat nocitēt, taču fragmentāli; paliksim pie fragmentiem; tā izklausījās aptuveni šādi:
‘’Nav lielākas laimes kā vērot sava mīļotā cilvēka aizmigušo seju. Dziļi, dziļi iegrimušu sirrealitātes tīklos. Miera pārpildītu. Apgarotu. Tik pazīstamu. Tajā pašā laikā – gluži svešu, it kā tikai tagad, uz sitiena ieraudzītu. Vērot kā blāvā gadalaiku saule atmirdz. Nekautrīgi lūkoties aizvērtajās acīs ar tumšajiem skropstu vēdekļiem. Zināt par ko ir katra no šīm rūpju rievām. Zināt, kad nogurums atstājis savas pēdas un kamdēļ.
‘’ Viņa rakstījusi savā kaligrāfiskajā, uz kreiso pusi tendētajā rokrakstā, Dzīves pieredzi. [..] Pastāv nerakstīta vēlēšanās ar plaukstu aiztriekt kādu atirušu matu šķipsnu, kas sedz pieri. Tikai tāpat vien.. Pieskarties lūpām, vai auss ļipiņai. Noglāstīt rugājiem klāto zodu. [..]Bet neuzdrošināties.. Bīties. Tikai mentāli baudīt kā izcirstās, izgrebtās līnijas veido šo cilvēku. Unikālu Personību. Ar visiem saviem plusiem un mīnusiem. Ar visām labajām un ne tik labajām rakstura īpašībām. [..]
Pāri visam, šķelmīgo smaidu mutes kaktiņos pamanīt, it kā nojaustu, ka tiek paslepus vērots.
Nav lielākas laimes kā sajust blakus esošu tuvumu un ķermeņa siltumu. Uzlikt galvu uz krūtīm, ieritinoties līdzās, tik cieši, tik cieši, ka sāp.. Un ieklausīties sirds ritmā: ‘’Tu. Es. Mēs. Tu. Es.Mēs. Tu. Es...’’ Un smaidīt. Un smaidīt, muļķīgi, un no prieka. Apzināti aizmirst par katru nākamo rītdienu, kas jāpavada kā neatkarīgai būtnei. Aizmirst, ka atkal jātēlo spēks.
Nav lielākas laimes un žēlsirdības kā uzticēties..

Link | Ir kas piebilstams? | Add to Memories


Prozas dzeja

Okt. 23., 2011 | 12:30 am

zinu ka viņa mani neciena bet es tāpat viņu vienlīdz stipri mīlu.

Uzkāpt uz tava pleca gribu tēlot papagaili gribu atkārtot malt vienu un to pašu gribu
– mīlu mīlu mīlu.

Tu esi pārklājies ar manu kairinošo miesu.
Tu esi neviltoti pārklājies ar kairinošo mani.
Kļuvis vieglāks vieglāk iespaidojams it kā šķīstāks.

Aizveru acis un ieklausos tavos soļos tie aizvedīs pie tevis.

Arī tā kura laiza šīs brūces esmu es arī tā kura cērt.

Es eju pa asfaltu sasalis sniegs ja ciešāk ieskatās paveras skats uz kontinentiem.

Reiz teici kaļam dzelzi kamēr tā karsta, kamēr kalējs atvaļinājumā smēdē atvērto durvju dienas kaļam kāpēc tad tu klusē tagad?

Tieši pretī mākslinieku preču veikalam ir ziedu salons zināsi kur nopirkt buķeti vainagu ko uz mana kapa uzmest kad pienāks apsolītais solītais laiks.

Un mans niķis nepāriet uz ielām uzlasīt kartes kādu bezprātīgo pamestas sekot norādēm šķērsot krustojumus degot tikai indīgi zaļajam.

Eju pa tumšo bulvāri kas nav pat bulvāris bet man labpatīkas to tā saukt
Es eju un asaras krīt no manis, iztek caur degunu
Vienalga ja izskatos kā klauns.

eju izmest makšķeres sestdienas vakarā man neklātos būt vienai.

Un vieglprātīgi iedomāšos ka man aizejot tu ņemsi un kafijas krūzē iebērsi vielu kas panesīs manu prātu, manu aprobežoto domāšanu gabaliņu tuvāk tev.

Es tavā vietā ja būtu tu
Necenstos iespraukties manā dzīvē
ja tiksi zem lupas
nesaudzēšu izķidāšu līdz pēdējam.

Pilnmēness ir koku galotnēs ieķēries
Roķīgās rokās balādes pārtop pieglaimīgās fejās bez sejām akordos nav precizitātes ceru rīt jau līdzi dilt man pilnmēness šomēness par daudz.

Un tagad vajag ko siltu nē karstu ķermenī piegāzt piepildīt tā no ārpuses uz iekšpusi vīles atirušas maniem ceļgaliem tamdēļ kājas plati nevaru kopā sakļaut
Bārmenis aiz letes pustumšajā apgaismojumā ieslēpies pusstundu atpakaļ apsolīja uzkarsēt kolu bez ledus
Vēljoprojām aptvert vai tas bija joks un kurā vietā vajadzēja smieklu lēkmei ļauties
Manai domāšanai šonakt lēnums piemīt.

Peldu ķiršu trifeļu jūrā tas viss vēl pirms brokastīm, piedod. Un Peldu ielā.

Link | Ir kas piebilstams? | Add to Memories


Iespējams..

Okt. 23., 2011 | 12:47 am

Iespējams, pilnmēness ir pie vainas, kādēļ šobrīd neatrodos gultā, zem segas, sapņu valstībā, sirrealitātes plaukstu, drošības jūgā, bet skribelēju šeit kaut ko no sevis. Ik pa brīdim uzmetot To skatienu; To ‘’it kā es zinātu ko tādu, ko nezina viņš’’ skatienu – pilnajam mēnesim un tām zvaigznēm.
Dzeru tēju, paralēli domām, kas skrien ātrāk nekā spēju uzrakstīt - izkliegt no sevis. Izkliegt, ja drīkst, jo šobrīd mani smacē, žņaudz kaut kas smagi, bīstami līdzīgs asarām.
Žorža Sanda nakts stundās atkal kļūst par ievainojamo dvēseli Auroru Didevānu.
Un, ja saucat jūs to par mirkļa vājumu, lai būtu. Man tiešām nav, un nebūs spēka pretoties, vai apgāzt jūsu patiesību, t.i. jūsu patiesību šī jautājuma iztirzāšanā, apspriešanā.

Iespējams, tas pats pilnmēness ir vainojams pie tā, ka tumša svece deg svečturī pa kreisi no manis, nevis kā ierasts uz spoguļgalda, kur baudītu nedalītu uzmanību.
Nesot līdzi mazliet gaismas, mazliet siltuma. Vai abus. Un vai būtībā nav vienalga.. Galvenais, un pats svarīgākais – nenotašķīties ar vasku, neaplieties ar tēju, neizmērcēties asaru pērlēs - vīriešcilvēks varētu kļūt dusmīgs, kad rīt no rīta ieraudzītu uz sava baltā krekla ar iestīvināto apkaklīti, traipu/s.

Galvoju, ka pilnmēness ir līdzvainīgs pie tās ‘’ceturtās daļas’’ depresijas, kas man uzglūnējusi. Un tieši kāpēc tagad, kad darba pilnas rokas?! Kāpēc tagad, kad Reklāmas jomā tik daudz kas vēl jāpanāk, lai projekti un apmierinātība ar tiem sistu augstu vilni?!

Un visai iespējams, pilnmēness ir pie vainas, ka mani māc patstāvīgas šaubas par dzīves ceļu. Izvēlēm. Alkām.
Aizdomājos, ko Amanda teica intervijā – par tiem 10 pašnāvības mēģinājumiem, kad centusies aiziet no dzīves, bet kaut kas mūždien nav ļāvis. Neļauj. It kā nepieņem.
Par radošo izpausmi, gar kuru nevienam nav nekādas daļas.. Pat dievišķajiem mecenātiem.
Paņemot rokās, šajā gadījumā dzejas krājumu. Lasot starp rindām, tverot vārdus, uzņemot noskaņu. Vai kāds aizdomājas cik daudz mākslinieciskā būtne/dzejnieks šajos vārdos atdod no sevis?
Un kur brīnums, ka reiz.. pietiek?

Tēja iet uz beigām, lapiņas sprūst starp zobiem, pietiekoši rūgtas; Kā vienmēr iebēru par daudz. Svece arī dziest, kas nozīme, ka laiks..
Tags:

Link | Ir kas piebilstams? | Add to Memories


''Man būtībā bija vienalga..''

Okt. 23., 2011 | 12:49 am

Man, būtībā, bija vienalga. Taču ne Blērai. Kā jau racionāli domājoša būtne, kā pirmo rīcības plānu veica – Blēra aizvēra logu.Lai gan laukā valdīja piķa melna tumsa, kāds skatiens varēja ielavīties telpā. Aizverot logu, istabā uzreiz kļuva smacīgi. It kā tās asinis, kas aumaļām ritēja no pārgrieztās brūces ķermenī, izdalītu salkanu smaržu, kas provicētu smacīgumu, konkurējot ar ko līdzīgu smogam virs manas iemīļotās galvaspilsētas. ‘’Kuru nekad vairs neredzēšu’’, nodomāju.
Jutu kā zūd spēki. Kājās nostāvēt kļuva aizvien grūtāk un grūtāk. Apsvēru domu nogāzties uz grīdas, bet tas solījās būt sāpīgi, traumatiski, tādēļ ieķēros sienā; vārda vistiešākajā nozīmē ieķēros sienā, uz tās palika nagu pēdas.
Blēra piesteidzās man klāt un satvēra mani ap vidu. Redzēju viņas acīs asaras.
- Neraudi, es teicu sāpēs saviebjot seju, - tā nebija tava vaina. Tu neko nevarēji darīt..
Mēs abas zinājām, ka meloju. Viņa gan varēja gan darīt! Viņa varēja gan! Dabūt mani projām no šejienes pirms kādam ienāca prātā mani nogalināt!
Blēra saudzīgi noguldīja mani dīvānā. Uz mirkli sāpes bija rimušās, bet tad ar joni atkal bija klāt, un vēl spēcīgākas, izteiktākas, asākas.
Nepārzinu anatomiju, bet ja līdz šim brīdim biju dzīva, lai gan ar grūtībām spēju plaušās ievilkt gaisu, dzīvībai ļoti bīstamie orgāni nebija skarti.
Bet varbūt es kā filmu varoņi, pateikšu savu sakāmo līdz beigām un tikai tad atstiepšu ķepas? Lai nu kā, gulēju un dīvaini sēcu.
Blēra lauzīja pirkstus. Ātro medicīnisko palīdzību saukt nedrīkstēja. Kādas atbildes par tā vīrieša līķi uz virtuves grīdas? Nāktos iesaistīt valsts iekārtas, un to nu mēs nekādā ziņā nevēlējāmies. Mūsu raibā pagātne un dzīvesveids, liecināja visu skaidrāk par skaidru – nepatikšanu jau tāpat pietika.
Man atlika tikai divas iespējas – ātrāk nomirt, ko es ticiet man, jau ilgi esmu vēlējusies.. Vai; vai izdzīvot, kas likās neticamākais no iespējamajiem variantiem.
Mēģināju pieslieties gultā sēdus. Nesekmīgi. Caur balto kreklu izspiedās nodevīgs asins traips. Pasmējos, labi, ka tas nav mans apģērba gabals, bet gan aizlienēts no tā vīrieša.
Blēra piekārtoja spilvenu zem manas galvas. Pat šobrīd viņa neaizmirst parūpēties par mani..
- Ko man darīt?, Viņas balss aizžņaudzās.
‘’Ak, svētā nevainība’’, nodomāju. ‘’Ko darīt, ko darīt? Neko nedari. Stāvi blakus un pajautā ko darīt!’’
- Tiec galā ar Viņu, pamāju uz virtuves pusi, kur savās asinīs mirka tas vīrietis. [jums jāsamierinās ar apzīmējumu – tas- jo es nepajautāju kā viņu sauca, un to jau mēs arī nekad vairs neuzzināsim..]
Blēra mazliet iepleta acis. Doma, ka viņai vienai nāktos maskēt pēdas, [apzinoties, ka vienmēr to šā vai tā esam darījušas kopā] kamēr es te kā SPA salonā guļu, raisīja viņā tādu kā šoku, neticību. Arī es intensīvi sāku prātot kā lai to ķermeni aizgādā projām no virtuves. Spētu es pakustēties tiktāl, ka varētu piecelties, labprāt palīdzētu, bet durtā brūce vēdera rajonā, liedza, ierobežojot manas kustības spējas.
- Piezvani Šoferim. [puisim tāda iesauka, jo viņš vienmēr visur mūs veda savā automašīnā, traucoties nepieklājīgā ātrumā pa gludajām pilsētas šosejām]
Šoferim varēja uzticēties, turklāt, reiz, mēs kā teikt, sagājāmies. Pāris reižu pārgulējām, kas nozīmēja, ka viņš jau ir piejaucēts. Mazs, piemīlīgs kucēns.
Blēra paķēra mobilo telefonu un ātri sameklēja viņa numuru kontaktu sarakstā.
- Šof! Te Blēra! Klausies! Vai Tu vari steidzīgi atbraukt? Ir noticis.. Jā! Lūdzu ātri! Tas ir saistīt ar.. Lūdzu pasteidzies! Man bail, ka viņa nomirs.. Ātrāk! Gaidu!
- Nu, - pacēlu uzaci, - ko viņš teica?
- Drīz būs klāt. Kā jūties?
Blēra pienāca pie gultas un pārliecās pār mani. Pirksti pieskārās pierei.
- Neizdzīvošu..
Viņa sāka skaļi vaimanāt. Raudoša sieviete ne vienmēr aizkustina, tāpat arī šoreiz.
- Blēra? Blēr, izbeidz raudāt! Izbeidz!
Asaru pilnās acis pievērsās man,
- Es pie visa esmu vainīga. Man nevajadzēja.. Varēju izglābt Tevi..
- Un pati aiziet bojā.. – sasodītais heroisms manī ierunājās, upurēties kāda labā.
- Man viņš nebūtu nodrījis pāri.
- Protams, protams, - iesmējos, brūce iesāpējās – tikai man drīkst darīt pāri..
To sauc par atmaksu, mīļā, par atmaksu. Reiz jau tam bija jānotiek. Tu zini to tik pat labi cik es.. Šī spēle nekad nebūtu turpinājusies ilgāk. Nebūtu. Agrāk vai vēlāk..
Mani pārņēma sāpju lēkme, runāt vairs nebija iespējams. Tajā pašā brīdī dzīvoklī ieskrēja Šoferis - aizelsies, izspūris. Blēra pat nepūlējās aizslēgt ārdurvis!
- Kā viņai ir? Šoferis metās pie dīvāna, kurā es locījos sāpēs. Viņš pats saprata, cik muļķīgi izklausījās šis teikums.
- Pie velna, es saucu ‘’ātros’’! Viņš iekliedzās.
Ieķēros viņa tumšajos, pusgarajos matos,
- Nē!
- Tu mirsti! Šoferis pat necentās atbrīvoties no mana satvēriena, lai arī viņam acīmredzami tas sagādāja ciešanas.
- Nē. – es čukstēju. Zinot, ka čuksti neizklausās pārliecinoši. Tikai izmantojot balsi, es spēju ietekmēt.
Sāpes pieņēmās spēkā, un mans ķermenis centās padoties veselajam saprātam.
- Tu taču noasiņo, augstais dievs! Blēra, ātri padod kādu lupatu! Brūci vajag piespiest, viņa jau tā ir zaudējusi pietiekoši daudz asiņu! – Šoferis, kā ierasts rīkojās ātri un meisterīgi. Minēju, ka viņš izgājis Pirmās palīdzības kursus?
Pēc brīža Blēra bija klāt ar dvieļiem. Paspēju ievērot, ka tie bija vienkrāsaini. Kaut kas starp baltu un bēšu. Vienvārdsakot, vairākkārt mazgāti, nodomāju.
Šoferis paņēma dvieli un piespieda pie ievainojuma.
- Tā nekas nebūs..
Un sāka atpogāt kreklu, kas bija man mugurā, neviļus sarāvos.
Šofera skatiens manās acīs bija tik ciešs, ka neteicu ne vārda, atļaujot viņam darboties ap mani.
Piespiedis pie manas kailās ādas silto dvieli [nez, vai tas no asinīm kļuva tik silts, vai arī tās bija viņa rokas, kas pieskārās..]
Viņš apturēja cik necik asiņošanu. Vismaz tās nešļācās kā no aizkauta zvēra.
- Blēra, še turi! Piespied labi cieši klāt, sarunāts, ja?
- Kam Tu zvani?! Viņa jautāja, kad ieraudzīja pie Šofera auss mobilo telefonu.
- Man ir pazīstams kāds ārsts.
Blēra papurināja galvu.
- Uzticams ārsts, - it kā nolasījis viņas domas, Šoferis atbildēja.
Nebūtu mani pārņēmis bezsamaņas vilnis, noteikti protestētu. Bet tā kā es jau pusminūti vāļājos bez samaņas pasaulē, man kārtējo reizi bija pilnīgi vienalga.







**
Nesāpēja, tikai tā nepatīkami smeldza vēdera apvidū. Attapos, ka vēl joprojām esmu dzīvoklī. Dīvānā. Apsegta ar rūtainu filca segu. Liegi sildīja. Aptaustīju vēderu. Tas bija apsaitēts neskaitāmu daudzumu marles saitēm. Sajutu pēc reljefa.
Mēģināju piecelties, bet tajā brīdī ienāca Blēra.
- Necelies! – Viņa iesaucās aizkapa balsī. – Apgulies, lūk tā..
Atkal sabužinājusi spilvenu, viņa apsēdās līdzās dīvāna malā.
Uz manu jautājumu, kuru viņa tik pat labi, varēja izlasīt manās acīs, viņa atbildēja:
- Šoferis atsūtīja ārstu. Neuztraucies, uzticamu ārstu. Viņš arī nekādus jautājumus neuzdeva, patiesību tāpat neteicām..
- Un līķis?
- Nogādājām.. Neuztraucies.. Šoferis labi parūpējās..
Redzēju netālu stāvam Šoferi,. Smagiem soļiem, viņš pienāca klāt.
- Sveika. Nu kā? Dzīvosi?
Pasmaidīju, kas nozīmēja, ka dzīvošu. Tomēr dzīvošu.
Viņš jau devās uz durvju pusi;
- Paldies!
- Nav par ko. – Šoferis kautrīgi iesmējās, - Ne jau pirmo reizi glābju Tavu dzīvību.
- Un ne pēdējo.., es arī iesmējos, pieklusināti, lai brūce nesadomā no jauna atvērties, kaut gan jutu, ka esmu pienācīgi salāpīta.
Aiz Šofera spēcīgā stāva durvis aizvērās, un mēs ar Blēru saskatījāmies..

Link | Ir kas piebilstams? | Add to Memories