| tik daudz teksta? ej pupās, es to negrasos pārlasīt un rediğēr |
[3. Apr 2026|18:59] |
Nedaudz par postpostmoderno taisnīgumu un nepārtrauktas virtualitātes degradējošo ietekmi uz cilvēka zeltspēju.
Taisnīgumu visiem vai nevienam, vai ne?
Dzīvojot liberalizētā pasaulē, kur valda taisnīguma un goda prāts, likumi un paražas, cilvēkiem būtu jāvēršaa pret jebkuru potenciālo indivīdu aizskārumu, neatkarīgi no tā, vai pastāvējusi t.s subjektīvā puse - aizskārēja griba veikt pāridarījumu.
Dusmĩgs komentārs internetā var aizskart citu līdz sirds dziļumiem. Cilvēki vairs nespēj “paiet nost no datora” kā tas bija iespējams vēl pirms 20 gadiem. Pilnībā izkāpt no falšās realitātes iespējams tikai ar gadžetu disciplīnu (pašaizliedzīgu atslēgšanos, teiksim, katru dienu, atnākot mājās no darba, telefonā iestatīts auto-klusums no 19.00-07.00). Kā noprotams, bez apziņas par regulāras virtualitātes kaitnieciskumu, cilvēks nespēs rast pamatojumu tamlīdzīgai disciplīnai.
Lai izkāptu no virtualitātes realitātē, vispirms jābūt vērīgam. Jo nevar izkāpt no tā, kas nav apzināts. Sākot ar savas pieredzes analīzi.
Labi atceros, kā tīņu vecumā ievēroju, ka man vajag 15-20min, lai atietu no tās disociējošās izjūtas, kas mani pavadīja, ja vismaz 1h bez novēršanās skatījos datora ekrānā. Kino tik ļoti to neietekmēja, bet videospēles gan.
Tīņa vecumā man katru vakaru ap 9 vakarā bija jāved pastaigā ğimenes suns Maksis. Atceros to sajūtu, ka pēc vairāku h gaming sesijas, es, mātes mudināts, steigā pielēcu no PC, lai nezaudētu lieku minūti, izvedot suni un tāpēc esot prom no manas spēles. Pirmajās 5-10 minūtēs, izejot ārā, atrados tādā kā liminālā head-space, kas ir starp realitāti un nerealitāti (spēli)- cilvēki plūst garām kā bezsejainas ēnas, audiāli-telpiskā izjūta arī, it kā atrastos citur.
Smartphone prevalence nozīmē, ka ar katru paaudzi cilvēki kopumā būs arvien disociētāki, vieglāk hipnotizējami. Jo hipnoze tāpat kā disociācija ir starpatāvoklis, kur smadzeņu viļņi darbojas līdzīgā frekvencē un tāpēc prāts ir vieglāk pakļaujams ietekmei no ārpuses.
Vēl viena prevalentās virtualitātes problēma ir fakts, ka jebkurš var uzdoties par jebko, dāmas un kungi ar filtriem rada iespaidu par nesasniedzamu skaistuma ideālu, utt. Rezultātā daudzi jauni cilvēki sāk just riebumu pret savu izskatu, jo paši sev katru dienu iepotē labākajos leņķos un gaismā noķertus citu cilv. kadrus, kas fotošopā uzlaboti līdz perfekcijai. Jaunieši sevī tā iedzen nepatiku pret naturālismu, pret organiku.
Cilvēki skatās citu cilvēku “reklāmas”, kas paslēptas tematiski interesanos kontekstos, uzsēdinot viņus uz vēl negantāka atkarības cikla par to, ko cilvēce pieredzēja pirms-interneta pasaulē ar TV. Negantāks, jo tas izraisa neremdināmas alkas pēc tiem mazajiem dopamīna šļācieniem, skrollējot cauri fīdam ar daudz izklaidējošu materiālu, kas ilgtermiņā pārlādē indivīdu sensorus ar nevajadzīgu info vai stimulu.
Mazliet aizrakstījos saistīti, bet aplinkus. Atgriežoties pie 1.rindkopas tēmas- mūsdienu liberalizētā pasaule paredz vēršanos pret tiem, kuri vēlas citiem likt ciest.
Ja kāds ir cietis, tad vēl jācieš kādam citam. Rietumu cilivizācija šobrīd ir vistālāk no JHWE dēla mācībām par pazemību un otra vaiga griešanu kā jebkad pagātnē.
Piedot nedrīkst nogalināt hehe |
|
|
