|
|
|
Janvāris 22., 2008
02:41 - Slimošanas būšana
Vispār mēs visi trīs arī apslimuši.
Susļikam galva un visas malas sāpot, aizgāja gulēt deviņos un kopš tā brīža neesu runājusi ar viņu. Uz darbu rīt arī neiešot, to vēl noteica pirms tam.
Pašai man ir trakas šķavas un pilošs deguns. No rīta kakls sāpēja, tagad vairs ne. Bet galva gan kā spainis.
Bet pašam mazākajam - nezinu, vai viņam kas sāp, domājams, ka ne, jo tikpat jauks un omulīgs kā vienmēr. Bet drusku neapmierināts brīžiem gan, jo arī viņam tādi paši tekoši puņķīši. Kad vien iespējams, pielietoju Rhinomer viņa degunītim.
Vispār dīvaini bija - sākumā viņš traki pretojās pret to ierīci, ar rokām svaidījās un grieza galvu prom, nesaprasdams, kas notiek un ko viņam grib darīt. Es arī tad neko nedarīju ar varu.
Un ziniet, arvien biežāk un biežāk mēģināju viņu uz šito padarīšanu "pierunāt", kamēr viņš pat mierīgi un ar interesi ļāvās! Prātīgais, mīļais malacis mans. Saprata, ka sāpes viņam tā netiks nodarītas, raudāt un pretoties nav vajadzības. Nezinu, vai viņš uzķēris arī to, ka pēc tam paliek vieglāk elpot caur degunu, bet vismaz deguna tīrīšanā un pilienu iepilināšanā problēmu nav - kā es par to priecājos! Bet vislaik baidījos, ka bērns neko neļausies. Bet es jau viņam saku - zālītes ir labas, zālītes palīdzēs justies labāk, un var mammai droši ļaut iztīrīt mazo degunteli un iepilināt zālītes, un tā ir vispār jauka, laba, nesāpīga un ļoti noderīga darīšana.
Ja kāds JEBKAD, jebkādos apstākļos un jebkādu iemeslu vai bērna nerātnību dēļ, manu bērnu biedēs ar slimnīcām, ārstiem, zālēm un špricēm un radīs viņam absurdus stereotipus par ārstēšanos un ārstēšanās metodēm - godavārds, tam cilvēkam uztaisīšu "šņerk" un "čop, čop" bez žēlastības!!!! Es cenšos viņam iemācīt tieši pretējo, lai man nebūtu tādu problēmu kā vēljoprojām daudziem mūsdienās, ka bērns bezjēdzīgi baidās no vešanas uz slimnīcu vai no ārsta apmeklējuma, jo visādi debīli pieauguši samāca, "oo, ja tu šitā darīsi, tad tev notiks tas un tas un būs uz sliiiiiimnīcu jābrauc! Ooo, dakters tev špricccccci durs ar lielu adatu!" Atsaldēti idioti visi, kas šitā runā mazam bērnam. Pēc tam mammīte var borēt mazajam cik, grib, ka patiesībā mazu dūrienu var paciest, ka dakteris ir labs un palīdzēs, un ka slimnīcā arī viņam palīdzēs, kad ir slikti un ka pēc tam būs viss labi, un mamma tāpat vienmēr būs blakus!
Tāpēc es no dzimšanas viņam gribu ierādīt, ka var un vajag lietot ārstnieciskus līdzekļus, kad ir slimībiņa vai kāda traumiņa, un ka var palikt mierīgs un drošs, jo viss būs labi, un nav jābaidās ne no ārstiem, ne slimnīcām. Gribas izskaust jebkādu vispār domu, ka var negribēt iet pie ārsta vai dzert zāles. Tam jābūt tikpat normālai un pašsaprotamai lietai, kā aiziet uz veikalu. Es domāju, tādā veidā var mazināt bērniņa uztraukumus, bailes un šaubas, kad kaut kas patiešām sāp un ir slikti. Pietiek jau ar tiem uztraukumiem, kas ir brīdī, kad pašsajūta slikta. Murgs, ja tādā brīdī vēl bērns negrib ārstēties un viņu nevar pierunāt darīt, kas attiecīgi jādara, vai jādara viņam to ar varu viņa paša labā! Un viņš negrib, jo dzirdējis šausmu stāstus!
Okej, es jau uz riņķi aizgāju. Bet nu doma ir skaidra! Darīšu visu iespējamo, lai mums būtu savādāk.
Visiem radiem un paziņām šito ieborēšu, kam vien būs saskare ar Ādamu. Brīdināšu jau iepriekš, lai neienāk viņiem prātā kādreiz Ādamu baidīt un piesārņot viņa smadzenītes ar idiotismiem.
Izklausās, ka es bezmaz no visa taisos bērnu nosargāt - to jau neviena māte nevar; bet nu ziniet - šito lietu gan vajadzētu izskaust, tas būtu noderīgi jebkuriem vecākiem.
|
Comments:
par tiem dakteriem Tev pilnīga taisnība:)
un pavisam maziem viņiem vispār nav baiļu, kā Madžiks visiem dr. procedūrās vienmēr asistēja! un vakar lielām acīm skatījās, kā viņam no pirksta asinis tecina...
kad jau vairāk saprot, tad jau vairāk stāsta par visiem mazajiem, vajadzīgajiem "čiks", vairāk var sarunāt
bet to, ka kāds manū bērnu kāds varētu biedēt ar dr! man vispār grūti iedomāties, ka kāds manam bērnam varētu kko nevajadzīgu un muļķīgu stāstīt; man liekas es jau nododmus esmu saknē apcirtusi;)
atceros, sendienās, kad mācījos medicīnu, man bija prakse bērnu slimnīcā, un personāls besījās, ka puisītim X nevar ieziest rīkli, ka neļaujas un viss, bet man sanāca, jo pateicu šim, ka pretīgi jau ir, bet reizēm nākas pārciest pretīgo, lai būtu labi, un beigās šis teica, ka es vienīgā tur normāla esot, ka man var ticēt, atšķirībā no pārējiem. (stāsts par to, ka nevajag mānīt, sakot, ka nekas nepatīkams jau nebūs, bet nu laikam katram vecumam cita pieeja)
Pilnīgi pareizi.
Es jau par to pašu. Mānīt galīgi nevajag, tāpat kā nevajag bezjēdzīgi baidīt.
Bērnelim jāiemāca, ka dažas nepatīkamas lietas tiešām var vienkārši paciest. Arī mazu vai pat lielu dūrienu, jebko, un tas vajadzīgs, lai paliktu labāk. Ja normāli pastāsta, izskaidro un iedrošina, mazais var saņemties un mierīgi pieņemt arī nopietnus pārbaudījumus, bērnam galvenais ir just, ka pret viņu esi godīgs un atklāts. Tad viņš uzticas un ļaujas, jo saprot, ka viņam palīdzēs, nevis tikai liks izciest kaut ko, dēļ nezin kā. Sevišķi bieži bērni uztver visas tās ārstēšanas padarīšanas kā sodu par to, ka nav klausījis, piemēram, nav licis cepuri aukstā laikā utml. |
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}