atceros, sendienās, kad mācījos medicīnu, man bija prakse bērnu slimnīcā, un personāls besījās, ka puisītim X nevar ieziest rīkli, ka neļaujas un viss, bet man sanāca, jo pateicu šim, ka pretīgi jau ir, bet reizēm nākas pārciest pretīgo, lai būtu labi, un beigās šis teica, ka es vienīgā tur normāla esot, ka man var ticēt, atšķirībā no pārējiem. (stāsts par to, ka nevajag mānīt, sakot, ka nekas nepatīkams jau nebūs, bet nu laikam katram vecumam cita pieeja)

(Reply to this) (Thread)

Pilnīgi pareizi.
Es jau par to pašu. Mānīt galīgi nevajag, tāpat kā nevajag bezjēdzīgi baidīt.
Bērnelim jāiemāca, ka dažas nepatīkamas lietas tiešām var vienkārši paciest. Arī mazu vai pat lielu dūrienu, jebko, un tas vajadzīgs, lai paliktu labāk. Ja normāli pastāsta, izskaidro un iedrošina, mazais var saņemties un mierīgi pieņemt arī nopietnus pārbaudījumus, bērnam galvenais ir just, ka pret viņu esi godīgs un atklāts. Tad viņš uzticas un ļaujas, jo saprot, ka viņam palīdzēs, nevis tikai liks izciest kaut ko, dēļ nezin kā. Sevišķi bieži bērni uztver visas tās ārstēšanas padarīšanas kā sodu par to, ka nav klausījis, piemēram, nav licis cepuri aukstā laikā utml.

(Reply to this) (Parent)