Nenormāli forša tā lidostas urinal reklāma.

Mums mājās ir stulba un aizmāršīga Zobu Feja. Vislaik aizmirst atnest naudu par zobiem, bērns guļ ar zobiem zem spilvena. Cerams, ka šodien aiznesīs un atnesīs.

Viens no kaitinošākajiem stereotipiem: ā, tā jau valsts iestāde, tur jau var iet mājās pusdienlaikā un neko nedarīt.

Visi puķu veikali, kas pa ceļam, bija puiku rindiņu pilni. Citi puikas nāca un gāja pa ielu papīrā ietītas puķes vilkdami līdzi kā vecvāveru astes. Nebija mīļi.

Man mīļums bija vakar, kad pēc astoņiem ienācu mājās un bērns teica: gribi, es tev uztaisīšu vakariņas. Pirms tam bērns jau bija uztaisījis vakariņas arī tētveidīgajam puisim.

Kā jau projektu nedēļā un valdienā pienākas, bērnam šodien bija klases vakars. Un kā jau valdienā pienākas - ar pudeles griešanu: risks vai patiesība. Sākumā ar bučošanu uz vaiga, bet tas esot baigi garlaicīgi, tāpēc pēc tam uz lūpām esot jābučo bijis. Mana mammīgā daļa joprojām ir šokēti samulsusi: vai tiešām jau. Un sirdsveidīga dāvana no meitenes.

Gribas tādu vecmodīgu rosolu balli ar dziesmām, dejām un gariem galdiem. Kādu 50, 55 vai 60 gadu jubileju.