Vakar puņķu apreibumā pa ceļam uz mājām iegāju salonā un izdūru ausī auskarcaurumu. Pirmo reizi.
Tagad man ir viena augšā caurdurta auss.
Bērnam jau 2 gadus ir auskars. Varēsim tagad mainīties.
Kāpēc man agrāk kā visām meitenītēm nav gribējies auskarus nez?

Rīsi ar jūras veltēm un dārzeņiem ir garšīgi. Pat tad, ja neizdodas atpazīt visas sastāvdaļas un konstatēt ēdamību/neēdamību.
Tikai tas, ka reizēm Kabuki nevar dabūt gribētos suši, ir drusku jocīgi. Atvainojiet, nav lasis. Vai arī - atvainojiet, bet mums nav avokado, varam ielikt dubulto gurķi.

Manā modē ir greipfrūtu sula.

Darbs importanto lietu sarakstā noslīd arvien zemāk. Zem brīvdienām, solārija, bērna mājas darbiem, ēdiena, grāmatām, dušas, skaipošanas, puķu pārstādīšanas un vispār - zem visa. Darbs dara darītāju. Darbs ir stulbs.


Ar tām disketēm kā ar mušām. Tas nav nekāds saules dūriens vai sitiens ar aizkaru stangu.

Bet vispār tas nosaukums jūras veltes ir traki romantisks. Tajos brīžos, kad neasociējas ar veltņtārpiem.
Cepti rīsi ar jūras un dārza veltēm. Pica ar meža, dārza un dzīvnieku veltēm. Vai arī pareizāk jāsaka būtu nevis dzīvnieku, bet kūts/fermas veltēm?

Estrellas diļļu čipsi garšo pēc laika, kad čipsu pasaule bija maza.