Man patīk retu reizi saskrieties ar s. kādā mēģinājumā vai citā smieklīgā aktivitātē, lai bezloģiski zviegtu kā vaļi skan riesta laikā [es nezinu, kā viņi to dara, tas tik tāds izteiciens], lai aprunātu paši sevi un saprastu, ka mums nesanāk paveikt visu, ko gribas un kā gribas.

Es it kā tiecos ikdienā darīt lietas, kas darītu manu dzīvi labāku, vērtīgāku, laimīgāku, tomēr nez kapēc manī metas virsū šīs agresijas un dzīves nolemtības izjūtas tik bieži ? Maybe I’m just some kind of bipolar.