Ir jau gandrīz gads apkārt. Es nezinu vai gluži skaitot dienās, nedēļās vai mēnešos, bet apmēram apstākļveidotās situācijās. Jāatzīst, ka sajūta īpatnēja. Nevaru īsti saprast, vai pat nav nepatīkama. It kā tiktu atrauts kaut kur atpakaļ, tātad, atrauts atpakaļ ari savā attīstībā. It kā nebūtu neko pa šo laika posmu sasniedzis. Bet nu tā jau arī gluži nav. Esmu citādāka. Nezinu vai labāka, vērtīgāka, pareizāka, bet savādāka noteikti. Tāds mulsums.

Nezinu kāpēc, bet man tīk šāds laiks. Vai tas tāpēc, ka tas tik ļoti līdzīgs manām iekšejām sajūtām, bet tas liekas skaists.

Tā sajūta ir dīvaina, kad liekas, tik ļoti gribas kādam uzticēties. Just tuvumu. Brīžiem man liekas, ka pieķertos jeb kuram cilvēkam, kurš pretim man nāktu. Liekas, ka, ja satiktu kādu, kas manī klausītos, es runātu. Runātu, raudātu un smietos, bet izkratītu visu, kas manī iekšā. Tomēr savā ziņā apzinos, ka tā nebūtu. Tad ja tā būtu, tad jau sen būtu to visu izgāzusi virsū kādam, jo nav jau tā, ka nav neviena ar kuru runāt.

Tā nu es esmu, ar to kas manī. Nav jau tā, ka es justos tik slikti, nē. Šis vienkārši ir tāds interesants periods, vēl nepiedzīvots.

Tā nu es esmu. Tā nu es skrienu. It kā vēlme saukt šo par sajūtu rudeni. Pat tad, ja tā gluži nav. Ir tik daudz potenciālu domu un sajūtu, bet tajā pat laikā, tās tiek atliktas malā. Ne jau speciāli. Vienkārši skrienu. Neapzināti. Eju, daru.

Pat tad, kad ir laiks, atrodu kaut ko, ko parasti nedarītu, un padaru.

Domāju un nedomāju.

Nu labi. Pietiek domāt to visu. Jāatgriežas pie skolas darbiem sakrājušiem.

egocentrisms. cerams šī nav tā reize, kad cita acī skabargu redzu, bet savējā baļķi ne. bet laikam der par to padomāt. nav īsti vēlme kādam gandēt garīgo, kā viņa to pēdējā laikā dara man.

ps. man trūkst manu māšeļu. jā, varbūt ir savs šarms, nu noteikti ir savs šarms dzīvoties vienai gandrīz, bet man viņas trūkst.