rāpjoties ārā no upes, esmu iedzīvojusies pamatīgos zilumos. viens celis uz pusi resnāks, nekā otrs, un pieņēmis ceriņu krāsu, bet uz stilbiem ir kaut kas līdzīgs vairākiem milzīgiem puniem. tā iet, ka rāpo pa akmeņiem,
bet par visu pēc kārtas.

viss bija forši līdz pat finiša taisnei - eleganti izbraucām visus Amatas līkumus un krāces, arī vienīgajai vietai, kur pār upi visā garumā nogāzušies koki, tikām garām veiksmīgi. kājas gan atsala nežēlīgi, jo laivā ik pa brīdim iešļācās ūdens un sēdējām līdz potītēm ledū. toties spīdēja saulīte un no debesīm ik pa laikam krita vieglas sniegpārsliņas.
bez aizķeršanās un liekiem piedzīvojumiem tikām garām Zvārtas iezim un arī lustūzi pieveicām bez starpgadījumiem. (tur ir TIK skaisti!!)
un tad
apmēram 50 metrus no finiša nepamanījām milzīgu akmeni, kam pāri gāzās ūdens. uzskrējām uz tā un pēkšņi apstājāmies kā uz sēkļa pašā mutuļojošās Amatas vidū.
Inese saka - mums vajag stratēģiju, un es piekrītu. kamēr mēģinu ātri aptvert un apsvērt opcijas, aiz muguras atskan "mēs slīkstam", jo dažu sekunžu laikā Ineses galā laiva jau ir piesmēlusies ar ūdeni. viņa izkāpa uz akmens, bet es nolēmu, ka varētu mēģināt paņemt laivu un izbrist krastā - nav jau tā, ka pārdabiski dziļa tā upe. 135 cm.
skuju!
iekāpu ledainajā upē līdz padusēm un nenormāli spēcīga straume momentā parāva mani līdzi ar airi vienā rokā un ar laivu otrā. dažus metrus tālāk tieši priekšā bija nogāzies koks perpendikulāri no krasta. izdomāju, ka pieķeršos un pamazām aizvilkšos krastā, vai vismaz iegūšu laiku, lai izdomātu, kā rīkoties, bet arī nekā.
kādu pusminūti noturējos virs ūdens (vienkārši paralizējoši auksts!!). zemi ar kājām var aizsniegt, bet straume ir pārāk stipra un palēnām sāka vilkt apakšā zem koka. man ūdens smeļas mutē, krastā stāv ziņkārīgie un skatās. es saucu palīgā, a šie neko.
beigās Amata parāva mani pavisam zem ūdens (nebija pārāk gards). citas izejas nebija - palaidu laivu vaļā un izpeldēju pa apakšu.
laiva aizgāja pa straumi un es tāpat. biju sarijusies ūdeni, rīstījos pēc elpas un biju jau tā pārsalusi, ka muskuļi atteicās strādāt vispār. ar trešo mēģinājumu man tomēr izdevās pieķerties kādam kokam pie krasta un kaut kā izķepurojos ārā. ķermenis pilnīgi nejūtīgs un smags. kamēr pa akmeņiem mēģināju pēdējiem spēkiem uzkārpīties augšā, sausumā, dabūju tos zilumus uz kājām. bet galvenais, ka airis rokā! :D (biju taču apsolījusi miiljo_stundinj, ka nepakāsīšu.)

aizskrēju atpakaļ pie Ineses, kura joprojām stāvēja upes vidū uz akmens. viņa pameta savu airi garām braucošam plostam un nācās arī viņai mesties peldus. Inese tika krastā diezgan ātri, bet abas bijām līdz pēdējai vīlītei slapjas un pārsalušas. vēl nekad nebiju tā trīcējusi aiz aukstuma, zobs uz zoba neturējās.

bet viss beidzās labi - abi airi rokā un mūsu laivu kāds pie tilta arī bija izķeksējis ārā, tā ka vienīgais zaudējums bija mans izpeldējies telefons. :)
tā kā bijām jau laikus aizdzinušas mašīnu līdz finišam, varējām uzreiz pārģērbties un padzerties karstu piparmētru tēju, bet pamatīgos drebuļos gan kratījos vēl kādu pusstundu vismaz. smadzenes arī sasalušas un ieklemmējušās - mēģināju darīt visu reizē pilnīgā bezsakarā: drebošām rokām dzert tēju, pārģērbties, iet izpumpēt laivu...
vispār labi, ka neapgāzāmies nekur pa ceļam - tad gan būtu traģiski. bet šajā gadījumā tā pelde pat bija kā tāds punkts uz i, jo upe šoreiz bija salīdzinoši daudz mierīgāka, nekā pirmajā reizē, kad braucām pirms diviem gadiem (ūdens līmenis 135 cm salīdzinājumā ar 180-190 cm 2010.gadā). un kas tas par Amatas braucēju, kas vismaz reizi mūžā nav ledu dzēris! :D
bet viens nu gan bija rēcīgi - Amata pilna galvenokārt ar vīriešiem, un retās dāmas pa vidu manāmas lielākoties kā pasažieres vai aksesuārs.
un tur pa vidu mēs divas vien laivā. :D mums kādas trīs reizes pajautāja - meitenes, jums bail nav?! :D

pēc peldes vedu laivu uz Staļģeni un tad gan emociju pārpilnība un nogurums ņēma virsroku. pāris elementāros līkumos gandrīz aizbraucu taisni. vienkārši vairs nespēju sekot līdzi ceļam, un bija jau arī kopumā kādi 420 km vienā dienā norullēti.

sapratu, kāpēc ekstrēmos sporta veidus sauc par ekstrēmiem. ne jau tāpēc, ka ne katrs ar tiem varētu nodarboties, bet tāpēc, ka feilu gadījumā var būt nepatīkamākas sekas nekā, piemēram, nūjojot.