Ņar ņar, negribu neko rakstīt. Gribu papluinīt savas citronmelisas, kas sākušas no apakšas pelēt, jo laiks ir pēc suņa riebīgs un es viņas pavisam noteikti nevainoju par šitādu izgājienu.


Njā, pagājšgada MJR bija labāks - visi tie stāri un galu galā pirmais tomēr. Lielu lomu spēlēja arī mani jaukie nervi, kas mīklainā kārtā iemantoja dimanta konsistenci, ko nespēja iedragāt pat pusceļā atklātais pases iztrūkums (lai slavēta Šengena un Eiropas (vis)Savienība). Dīvaini vispār, kad pagājšnedēļ, tepat valsts ietvaros vajadzēja paklejot, mani trīs dienas mocīja tāda panika it kā būtu saņēmusi nosūtījumu uz fronti par lielgabalgaļu. Tāpēc festivāla lielāko daļu cīnījos ar diezgan eksistenciālām problēmām - "gribu ēst" un "gribu gulēt" (divas lietas ko nervi izslēdz pašas pirmās). Neliela panika gan parādījās, kad pa telts šuvēm sāka spiesties iekšā lietus, tādam mājas kaķim kā man, gulēt aukstumā un slapjumā ir nāves smaka.
Anyway.
Šogad mazā skatuve pavisam noteikti bija mazāka un organizatori bija nākuši klajā ar jauninājumu - žodziņu. Pagājšgad, piemēram, Von Thronstahl drošība balstījās tikai uz klausītāju godaprātu, nostājoties gar skatuvi glīšā pusaplītī, bet ja kas, dziez vai tie pāris apsargi (par spīti savam nešpetnajam paskatam) būtu savaldījuši delīrijā novestu neonacistu baru.
Tātad par koncertiem - beidzot dzirdēju Donis dzīvā izpildījumā, izskatās, ka būs jauns albums, tāds Bite Lingo stilā. Nekas īpaši aizkustinošs.
Tad bija kaut kādi vairāk vai mazāk nebaudāmi dziedoņi un Dandelion Wine, kuru pirmo dziesmu laikā es gremdējos apcerē par to, kā gōtu meitenītes drošvien viņu diskus liek vienā plauktiņā ar Emily Autumn diskogrāfiju un to kā man krīt uz nerviem "klasiskie" sieviešu vokāli, jo galu galā, ja izgriež vokālu un atstāj tikai instrumentālo pusi (tās elektroniskās (?) bungas vispār ir nenormāli kruta uzparikte) izklausās pat tīri jauki, kurš vispār ir teicis, ka dziesmām obligāti vajag vārdus? Paklausoties, ko viņa tur dzied, ir skaidrs, ka to visu var izteikt vienā vārdā - фуфта! Un tad dziedoņtante stādīja priekšā viņu nomainīto vijolnieku kā Alex Taylor! Klikšķis un mans "vēēē" noskaņojums pārtop "īīīīī" noskaņojumā! Alex Taylor and the Evil Eye!!! Esmu pastulbāka uz vārdiem un izskatiem, bet to spēlēšanas manieri tak nevar sajaukt. Un galu galā, cik slimam vajag būt, lai TĀDU vijolnieku liktu otrajā plānā?!
Pēdējie piektdienā - Of The Wand And The Moon. Pēdējie nevis tāpēc, ka vairs neviens nespēlētu, bet tāpēc, ka diez vai pēc viņiem ir iespējams klausīties kaut ko citu, jo tā mūzika uz mani atstāj tādu pašu iespaidu kā ketamīns uz zirgiem (ja reiz šogad zirgi augstā godā celti), tāpēc vienīgais, ko var darīt, ir aizvilkties līdz teltij un iešļūkt guļammaisā, bet tas bija visai problemātiski, jo (ar ārkārtīgi patīkamo balsi apveltītais) solista kungs bija sagrābis (V. Igo "Nožēlojamo" biezuma) žūksni ar dziesmu lapām, kuras pēc katras dziesmas meta sev pie kājām, neparko negribēja laist publiku prom. Kamēr es vēl kaut ko filtrēju, atpazinu My Devotion Will Never Fade un Here's To Misery (A Toast) no Emptiness Emptiness Emptiness (bet man ir lielas un pamatotas aizdomas, ka viņi nospēlēja visu savu diskogrāfiju).
Iz otrās dienas kā pirmos atceros kaut kādus pusfolk dziedoņus, kas spējēja visādu šlāgeru uzpopsotas versijas un lietuvieši atkal dejoja polku un dzidāja līdzi "Pie dzintara jūras" lietuviešu tulkojumam. Un tad bija daži folkmākslinieki sērīgu dūdu pavadījumā. Un kaut kā tā.
Bet Spanxti ar katru reizi paliek arvien labāki un labāki! Bungu skaņas tiek variētas, rezultātā - man vairs nav kur piesieties. Otrā dziesma bija pavisam jauna un tik nereāli kruta! Spriežot pēc zirgiem fonā un ķipa zvārguļu tamburīna "džigi-džigi" skaņām kaut kāds veltījums šīgada zirgu tēmai. Un grozies kā gribi dzīvajā skan daudz labāk kā kaut kādos ierakstos, piemēram tas pats "Uz leišiem alu dzert" MJR izlasē ir iznācis tik sērīgs un pompozs un pavisma kaut kā nedzīvi un bezpersoniski.

Roma Amor savukārt ir jauninājums manam jau tā garajam itāļu brīnumu sarakstam. Kļūstu par iekšēju itāli - mīļākās grupas - no itālijas, mīļākie ēdieni - itāļu. Lai nu kā atšķirībā no Dandelion Wine burvīgs, neklasisks sievietes vokāls. Mūzika vienkārša, bez visādiem vikrutaziem. Dziesmas angļu, franču, vācu un kaut kādā itāļu dialektā, un katrai dziesmai savs storijs, kas pirms dziesmas tika izskaidrots, lai dziesmas laikā nebūtu jālauza galva nez par ko viņi tur dzied. Vis krutākais tēls neapšaubāmi bija ragana, kas pa naktīm ēd mazus bērnus, tā laikam visām kultūrām viena. Jā, un kaut kas solistes "aurā" bija tāds, kas aiz skaudības liek zobus griezt, varbūt te atkal pie vainas ir tā iedzimtā fatalitāte, kuru tā gribās bet nevar dabūt, varbūt svešā mentalitāte, kuru arīdzan nevar dabūt.
Katram festivālam laikam vajag arī savu FAIL, par lieliem sirdsēstiem man šogad tā bija Vilkduja. Trīs reizes esmu viņus dzirdējusi un nekad skaņa nav palikusi nemainīga, pagājšgad MJR bija šitā, Verpetai bija šitā, bet šogad MJR akustiskā ģitāra un bass tika aizstāti ar vienu pašu elektrisko ģitāru. Un spēlēja viņi apmēram tos pašus gabalus ko Verpetai, tagad lūdzu iedomāties tos jaukos akustiskās ģitāras gabalus aizstātus ar nekvalitatīvi izpildītiem elektriskās ģitāras gabaliem. Nē, bija kādi divi, kam piestāvēja un izklausījās labi, bet tas ir tikai nolāpīts piliens jūrā! Viņiem parasti ir tik forš mākslīgais fons, bet kad kāds nemākulīgi bžbžbž pa virsu ar ģitāru - tā ir spāņu inkvizīcija ausīm! Neskatoties uz to, viņi pamazāk kļūst par tādu kā lietuviešu kulta grupu un man liekas, ka nepaies ne pāris gadi, kad viņi pulcēs tādus pašus pūļus kā Mamontovs (pagājšgad) un Aistė Smilgevičiūtė (šogad).

Un noslēgumam jāpačīkst par to, ka pa diviem gadiem man tas miests ir iepaticies un tas tak ir tik tuvu salīdzinājumā ar citām čuhņām Lietuvas otrā galā, kurās droši vien arī var taisīt festivālus.


Ak jā, pavisam aizmirsu, ka šis festivāls ir svētība tādā ziņā, ka izdzirdot vijoles skaņas nav bailēs jāsaraujas tādēļ, ka tas varētu būt Zvejnieka jaunskungs, kurš tūlīt raus vaļā savu kārtējo pasaku.