ausis glauda: Лихолесье – Vast Homeland
Mana īpašība, kas pēdējā laikā mani ir sākusi kretinēt (un tas ir nopietni, jo ok, ja kretinē kāds cits, bet ja pats sevi, tad nu nekādīgi, ne aizbēgt, ne noslēpties) ir konstantā nepieciešamība pēc apstiprinājuma, ka es visu daru pareizi. Un, nē, tā nav vēlme tikt novērtētam, jo es nesēžu sapūtusies par to, ka redz es tik laba un neviens i paldies nepasaka, galvu nenoglauda un pat cepumu neiedod. Tādā gadījumā man vajadzētu apzināties savas rīcības pareizumu. Taču kamēr kāds nepateiks, ka daru pareizi, es domāšu, ka daru nepareizi un laika gaitā pat sākšu sevi sabotēt, sak ja jau daru nepareizi tad labāk tā ar glanci izgāzties. Kretinējošais tajā visā ir tas, ka ļoti labi apzinos, ka dzīve nav pamatskola un neviens neteiks: "sēdies, divi astoņi." Bet tajā pašā laikā pieaugušo dzīvē visiem tik ļoti patīk norādīt uz nepareizībām (tieši, netieši, konstruktīvi, vienkārši kaut kā, da pofig kā!), ka apstiprinājumu tam, ka visu daru pilnīgi un galīgi nepareizi saņemu uz katra stūra.
Tagad aizmirsu ko es ar to visu gribēju pateikt, laikam kārtējo reizi uzbraukt izglītības sistēmai. Ā, jā, un brīdināt, ka nav jēgas man stāstīt, ko es daru nepareizi, jo es to tā pat jau zinu.